Trešās dienas rītā mazā laiviņā piebrauca visu triju šoneru skiperi un arī tas stūrmanis. Visiem viņiem bija šautenes un revolveri, un viņi runāja ar mums. Tikai tāpēc, ka esot apnicis mūs galināt, šie metuši mieru, tā viņi mums teica. Un mēs atkal teicām, ka ļoti ļoti nožēlojam, ka nekad vairs neaiztiksim nevienu balto cilvēku, un par padevības zīmi kaisījām smiltis sev uz galvas. Un visas sievietes un bērni sāka gauži vaimanāt pēc ūdens, tā ka labu brīdi neviena vīrieša balss nebija saklausāma. Tad mums pastāstīja, kāds būs mūsu sods. Mums jāpiepilda visi trīs šoneri ar kopru un jūras gurķiem. Mēs bijām ar mieru, jo mums vajadzēja ūdens un mūsu sirdis bija salauztas, un mēs sapratām, ka cīniņā mēs esam tīrie bērni, kad jākaujas ar baltajiem vīriem, kas cīnās kā sātani. Kad nu visas sarunas bija beigušās, stūrmanis piecēlās un, mūs izsmiedams, ierēcās: «Ek jūs, ek jūs, ek jūs!» Pēc tam mēs airējām projām savās laivās un meklējām ūdeni.
Un nedēļām ilgi mēs pūlējāmies, ķerdami jūras gurķus un žāvēdami tos, vākdami kokosriekstus un gatavodami no tiem kopru. Dienu un nakti dūmu mutuļi vāliem vien cēlās no visu Oolongas saliņu piekrastēm, kad mēs maksājām atlīdzību par saviem ļaunajiem darbiem. Jo šinīs nāves dienās mūsu galvās bija iekalts skaidri un saprotami, ka galīgi aplam ir aiztikt balto cilvēku.
Kad nu šoneri pamazām bija tikuši pilni ar kopru un jūras gurķiem, bet mūsu koki tukši no kokosriekstiem, trīs skiperi un tas stūrmanis sasauca mūs visus kopā uz lielām sarunām. Viņi teicās esam ļoti priecīgi, ka mēs nākuši pie saprašanas, un mēs jau desmittūkstošo reizi atkārtojām, ka ļoti nožēlojam un nekad vairs tā nedarīsim. Un atkal mēs kaisījām smiltis sev uz galvas. Tad skiperi teica, ka tas viss esot labi, tomēr, lai tieši pierādītu, ka viņi mūs nepiemirsīšot, viņi uzsūtīšot mums velnu velnu, ko mēs mūžam pieminēšot un tu- rešot prātā ik reizes, kad mums atkal uznākšot patika ķerties klāt baltajam cilvēkam. Pēc tam stūrmanis vēlreiz izņirgāja mūs, kliegdams: «Ek jūs, ek jūs, ek jūs!» Tad viens šoneris izlaida krastā sešus mūsējo vīrus, kurus sen jau turējām par mirušiem, šoneri uzvilka buras un aizbrauca pa šaurumu uz Zālamana salām.
Tiem sešiem vīriem, kurus izlaida malā, pirmajiem nācās tikties ar velnu velniem, ko skiperi bija mums uzsūtījuši.
— Uznāca nikna sērga, — es viņu pārtraucu, jo atskārtu . šās nekrietnības būtību. Uz šonera bijušas masalas, un šie seši gūstekņi tīšuprāt tikuši aplipināti ar tām.
— Jā, nikna sērga, — Oti turpināja. —• Tas bija varens velnu velns. Visvecākie cilvēki neko tādu ne dzirdējuši nebija. Tos mūsu priesterus, kas vēl dzīvoja, mēs paši nogalinājām, jo tie nemācēja pārspēt velnu velnus. Sērga pletās plašumā. Es jau teicu, ka mūsu tur bija desmit tūkstoši, kad stāvējām sānu pie sāna un plecu pie pleca uz smilšu sēres. Kad slimība no mums atstājās, dzīvi bija atlikuši vairs tikai trīs tūkstoši. Un, tā kā visi kokosrieksti bija pārstrādāti koprā, iestājās bads.
— Sitas tirgotājs, — Oti beidza savu stāstu, — tas tīrais mēsls būt. Viņš būt kā beigts gabals kai-kai (gaļas), viss apkārt, smirdēt. Viņš būt kā suns, slims suns, un pulka daudzi mušas apkārt suns.,Mums nav bailes no tirgotājs. Mums bailes tālab, ka viņš balts vīrs. Mēs pulka skaidri redzēt: nav labi nokaut balts vīrs. Ta viens tirgotājs kā slims suns, bet tam pullca daudzi brāļi būt ap viņš, balti vīri kā tu, cīnīties kā sātani. Mums nav bailes no tas nolādēts tirgotājs. Kāda reize viņš pulka daudzi kaitināt kanakas, un kanakas gribēt viņš nosist, bet kanakas domāt par velnu velns, un kanakas dzirdēt stūrmanis dziedāt: «Ek jūs, ek jūs, ek jūs!» — un kanakas nenosist viņš.
Oti uzdūra savam āķim gabalu tinteszivs ēsmai, ar zobiem noplēsdams to no dzīvā, ļumošā nezvēra, un āķis ar ēsmu baltās liesmās nogrima līdz pat dibenam.
— Haizivs staigāt izbeigt, — viņš ieteicās. — Es domāt, mēs noķert pulka daudzi zivs.
Viņa aukla mežonīgi noraustījās. Viņš steigšus rāva to augšā, pārtverdams roku aiz rokas, un iesvieda laivas dibenā lielu, elsājošu klinšu mencu.
— Saule nākt augšā, es dot nolādēts tirgotājs dāvana — dot liela zivs, — Oti sacīja.
VELNI FUATĪNO SALĀ
i
No visiem saviem daudzajiem šoneriem, divmastniekiem un kuteriem, kas burāja starp Dienvidjūru korāļu salām, Dāvids Grifs visvairāk mīlēja «Grāvēju» — jahtai līdzīgu šoneri deviņdesmit tonnu tilpumā, ar tik veiklu gaitu, ka tas jau senajās dienās bija kļuvis slavens, vadādams kontrabandas opiju no Sandiēgo uz Pudžetsaundu, sirodams pa roņu nometnēm Bēringa jūrā un vezdams ieročus uz Tālajiem Austrumiem. Valdības ierēdņu neieredzēts kā rūgta nāve, šis kuģis toreiz bija visu jūrnieku prieks un tā būvētāju meistaru lepnums. Pat tagad, pēc četr-