desmit gadu braukāšanas, tas vēl arvien bija vecu vecais «Grāvējs», kas trauca pār jūrām tikpat apbrīnojamā ātrumā, tā ka jūrniekiem vajadzēja redzēt to savām acīm, lai spētu tam noticēt; tas tad arī visās ostās no Valparaiso līdz Manilas līcim izraisīja dažu labu sirdīgu diskusiju, kur neskopojās ne ar vārdiem, ne belzieniem.
Sinī naktī šoneris, turēdamies cieši pie vēja, tā ka lielā grotbura slīga lejup ērmoti gluda, vēja pusē viegii- tiņām noplandoties ik pie pacēliena virs lēzenajiem vilnīšiem, slīdēja pār ūdeņiem, it viegli veicot četrus mezglus stundā, kaut gan brīze bija tikai vāja pusmiņa. Jau kādu stundu Dāvids Grīfs stāvēja, atspiedies pret ieliņu novēja pusē pie priekšmasta vantīm, no augšas vērodams, kā kuģa šķirtais ūdens bez mitas vizmo fos- foriskās dzirkstīs. Priekšējās buras, vieglītiņām papu- rinādamās atpakaļ, apvēdināja viņa vaigus un krūtis ar spirdzinošu vēsumu, un viņš sajūsmināts apcerēja šonera teicamās īpašības.
— Ek, kas par skaistuli, Taute, kas par skaistuli! — viņš ieteicās kanakam vērotāja postenī, aizgrābtībā ar roku papliķēdams tika koka reliņu.
— Jā, skiper, — atbildēja kanaks polinēziešu sulīgi dobjajā krūšu balsī. — Es jau trīsdesmit gadu pazīstu kuģus, bet tāds man vēl nav gadījies. Mēs Raiateas salā to saucam par «Fanauao».
— «Rītausma», — Grīfs pārtulkoja šo mīlināmo vārdiņu. — Kurš tad viņu tā nosauca?
Taute grasījās atbildēt, bet tad pēkšņi sāka saspringti raudzīties uz priekšu. Grīfs pievienojās šai vērošanai.
— Zeme, — Taute teica.
— Jā, Fuatīno, — Grīfs atbildēja, neatraudams acis no vietas, kur zvaigznēs vizošo apvārsni asām aprisēm šķēla melns plankums. — Viss kārtībā. Es pateikšu kapteinim.
«Grāvējs» trauca uz priekšu, līdz salas siluets iznira tik skaidri, kā rokām taustāms, līdz varēja saklausīt plīstošo viļņu miegaino dūkoņu un kazu blēšanu, līdz vējš, nākdams no zemes, pildījās ar reibinošām ziedu smaržām.
— Nebijusi nu tā ieeja īsta sprauga, tādā naktī «Grāvējs» droši izbrauktu pa to, — kapteinis Glass piezīmēja, ar netīksmi noskatīdamies, kā stūresvīrs strauji sagriež stūres ratu sānis.
Kādu jūdzi no krasta «Grāvējs» nogula dreifā, lai, nogaidījis rītausmu, dotos iekšā pa bīstamo Fuatīno salas ieeju. Bija īsta tropu nakts, nemanīja ne zīmes no lietus gāzes vai pēkšņas beijas. Priekšgalā Raiateas salas matroži, kurus vien nesaistīja dienests, nolikās gulēt tieši uz klāja. Pakaļgalā kapteinis, stūrmanis un Grīfs izklāja savas guļvietas tikpat gurdā bezrūpībā.. Viņi gulēja virs segām, smēķēdami un pusbalsī miegaini pārspriezdami par Matāru, Fuatīno karalieni, un viņas meitas Naumo mīlas dēku ar Motuaro.
— Tie nudien ir romantiski ļautiņi, — ieteicās stūrmanis Brauns. — Tikpat romantiski kā mēs, baltie.
— Tikpat romantiski kā Pilzahs, — Grīfs iesmējās, — un tas kaut ko nozīmē. Cik tad sen tas notika, kap- tein, kad viņš aizmuka no jums?
— Vienpadsmit gadu, — kapteinis Glass īgni atņurdēja.
— Pastāstiet man par to! — Brauns lūdza. — Runā, ka viņš kopš tā laika ne reizes neesot atstājis Fuatīno. Vai tas tiesa?
— Tiesa kas tiesa, — kapteinis norūca. — Viņš tak mīl savu sievu — šito nebēdnieci! Viņa man to nočiepa, un viņš gan bija tas labākais jūrnieks, kādu vien pasāti jebkad atpūtuši … ja tik viņš ir holandietis.
— Vācietis, — Grīfs pārlaboja.
— Tas tak viena alga, — skanēja atbilde. — Jūra zaudēja varenu jūrnieku tai vakarā, kad viņš izkāpa krastā un Notutu uzmeta viņam vienu actiņu. Jādomā, viņi gauži iepatikās viens otram. Pirms tu, cilvēks, vēl paguvi acis pamirkšķināt, viņa jau bij uzmaukusi tam galvā nez kādu tur baltu puķu pinumu, un pēc piecām minūtēm abi aizskrēja pa pludmali kā divi bērni, rokās saķērušies un skaļi smiedamies. Ceru, ka viņš būs uzspridzinājis to lielo koraļļu bluķi kanālā. Tur es, ar tauvām pāri vilkdamies, arvien nobrāžu kādas pāris vara apšuvuma plāksnes.
— Stāstiet nu tālāk! — Brauns skubināja.
— Tas ir viss. Tepat jau stāsts arī beidzas. To pašu nakti apprecējās. Uz kuģa tā arī vairs neatgriezās. Otrā dienā iegāju viņu apciemot. Atradu viņu brikšņos stiebru būdā ar plikiem stilbiem — īstu balto mežoni, visgarām apkārušos ar puķēm un visādiem grabuļiem, trinkšķinām ģitāru. Nu gatavais ēzelis. Teica man, lai atsūtot šā mantiņas malā. Es atteicu, lai papriekš brauc ellē. Un tas ir viss. Jūs jau pats viņus rīt redzēsiet. Nu jau saraudzījuši trīs bērneļus — brīnum jaukus mazus del- verīšus. Man tur lejā ir fonogrāfs viņam un skaņu veltnīšu vai miljons.
— Un tad jūs pieņēmāt viņu par tirgotāju? — stūrmanis jautāja Grifam.
— Kas tad man cits atlika? Fuatīno ir mīlestības sala, un Pilzahs nu reiz ir mīlētājs. Iezemiešus viņš arī pazīst — viens no labākajiem tirgoņiem, kādi man bijuši un ir. Viņam ir atbildības sajūta. Jūs jau rīt viņu redzēsiet.
— Paklau, jaunais cilvēk, — kapteinis Glass draudīgi uzrūca savam stūrmanim. — Vai jūs esat romantiķis? Jo, āre, — ja jūs tāds esat, tad paliksiet uz klāja. Fuatīno ir romantikas apsēsta sala. Te ikviens ir kādā samīlējies. Viņi jau pārtiek no mīlestības. Tas laikam ceļas no kokosriekstu piena vai arī no gaisa, varbūt no jūras. Visa salas vēsture pēdējos desmittūkstoš gados ir tikai viena vienīga mīlestības dēka. Es zinu. Esmu runājies ar večiem. Un ja es jūs notveršu skrienam projām pa pludmali roku rokā ar …
Kapteiņa pēkšņā apklušana lika abiem sarunu biedriem paraudzīties viņā. Tie sekoja viņa skatienam, kas slīdēja tiem pāri gar grotmasta vantīm, un ieraudzīja to pašu, ko viņš, — brūnu plaukstu un roku, muskuļainu un slapju, kurai virspusē pievienojās vēl otra brūna plauksta un roka. Tālāk parādījās -galvvirsa, klāta ķerainām mežaina sprogām, un tad seja ar šķelmīgām, melnām acīm, savilkta zīmīgā mūžamežu iemītnieka smaidā.