— Ak mans dievs! — Brauns izdvesa. — Tas jau ir fauns — jūras fauns.
— Tas ir Cilvēks-Āzis, — Glass atteica.
— Tas ir Mauriri, — piebilda Grīfs. — Viņš ir mans asinsbrālis pēc iezemiešu paražu svēta zvēresta. Viņa vārds ir manējais, un mans vārds ir viņējais.
Virs kuģa malas pacēlās plati, brūni pleci un varenas krūtis, un tūdaļ ar tādu vieglumu, kas šķita neprasām nekādu pūļu, pār reliņu pārmetās viss lieliski veidotais ķermenis un pilnīgi bez trokšņa nolaidās uz klāja. Brauns, kas būtu varējis kļūt arī kas cits nekā tikai Dienvidjūru salu šonera stūrmanis, jutās apburts. Viss, par ko viņš kādreiz bija salasījies grāmatās, tagad pārliecinoši iemiesojās šajā faunam līdzīgajā viesī no okeāna dzīlēm. — Tomēr tāds sērīgs fauns, — jaunais cilvēks nosprieda, kad zeltainbrUnais mežu dievs nāca šurp, kur Dāvids Grīfs ar pastieptu roku bija izslējies sēdus.
— Dāvid, — teica Dāvids Grīfs.
— Mauriri, Lielo Brāli, — atteica Mauriri.
Un arī turpmāk pēc asinsbrālību noslēgušo cilvēku paražas viņi sauca viens otru savā, nevis biedra īstajā vārdā. Pie tam viņi runāja Fuatīno salas polinēziešu izloksnē, un Braunam atlika tikai sēdēt un minēt.
— Tālu esi peldējis, lai pateiktu talofa, — Grīfs ierunājās, kad pienācējs bija apsēdies, straumēm plūdinādams ūdeni pār klāju.
— Jau daudzas dienas un naktis es vēroju, vai tu nenāksi, Lielo Brāli, — Mauriri atbildēja. — Es sēdēju uz Lielās klints, kur noglabāts dinamīts, kuram esmu iecelts par sargu. Es redzēju, ka jūs piebraucāt pie ieejas un atkal pazudāt tumsā. Es zināju, ka jūs gaidīsiet līdz rītam, un sekoju jums. Lielas bēdas ir nākušas pār mums. Matāra jau dienām ilgi raudādama gaida tevi. Viņa ir veca sieva, un Motuaro ir miris, un viņa ir noskumusi.
— Vai viņš apprecējās ar Naumo? — Grīfs vaicāja, kad saskaņā ar paražām bija pašūpojis galvu un nopūties.
— Jā. Beigās viņi bija aizbēguši dzīvot pie kazām, kamēr Matāra viņiem piedos, un tad viņi atgriezās dzīvot pie mātes Lielajā mājā. Bet tagad viņš ir miris, un arī Naumo drīz mirs. Dziļas ir mūsu bēdas, Lielais Brāli. Tori ir miris un Tati-Tori, un Pēto, un Nari, un Pilzahs, un citi.
— Pilzahs arī! — Grīfs izsaucās. — Vai tad te bijusi sērga?
— Bija daudz slepkavību. Klausies, Lielo Brāli! Trīs nedēļas pagājušas, kopš ieradās svešs šoneris. No Lielās klints es ieraudzīju tā topburas pār jūru. Šoneri ar laivām vilka iekšā, bet pie lielās radzes viņi nepagriezās sānis, un kuģa dibens tai vairākkārt uzgrūdās virsū. Tagad kuģis stāv krastā, kur viņi nostiprina salauztās brangas. Uz klāja ir astoņi baltie. Pie viņiem ir sievietes no kādas salas tālu austrumos. Sievietes runā valodā, kas daudzējādā ziņā līdzīga mūsējai, taču ir savādāka. Tomēr mēs varam saprasties. Viņas stāsta, ka šonera vīri esot tās nozaguši. Mēs jau nezinām, tomēr viņas dzied un dejo, un liekas laimīgas.
— Un vīrieši? — Grīfs pārtrauca.
— Tie runā franciski. Es to zinu, jo kādreiz uz tava šonera bija stūrmanis, kas runāja franciski. Divi ir priekšnieki, tie neizskatās līdzīgi pārējiem. Tiem ir zilas acis kā tev, un tie ir velni. Viens ir lielāks velns par otro. Pārējie seši arī ir velni. Viņi mums nemaksā par jamsu un iaro saknēm, ne arī par maizes koka augļiem. Viņi mums visu atņem, bet, ja mēs žēlojamies, nokauj mūs. Tā tika nokauts Tori un Tati-Tori, un Peto, un tie citi. Mēs nespējam pretoties, jo mums nav šauteņu — tikai divas vai trīs vecas šautenes.
Viņi dara pāri mūsu sievietēm. Tā jau arī nokāva Motuaro, jo viņš gribēja aizstāvēt Naumo, kuru tie tagad paņēmuši pie sevis uz šonera. Tālab vien tika nogalināts arī Pilzahs. Galvenais no abiem priekšniekiem — Lielais Velns — vienreiz šāva uz viņu, kad viņš brauca laivā, un otrreiz, kad viņš raudzīja uzrāpties piekrastes smiltīs. Pilzahs bija krietns vīrs, un No- tutu tagad sēž būdā un raud bez gala. Daudzi ļaudis nobijušies un aizbēguši dzīvot pie kazām. Tomēr tur, augstajos kalnos, visiem nepietiek barības. Un vīri vairs negrib braukt zvejot, un viņi vairs nestrādā sakņu dārzos, jo velni tik un tā atņem visu, ko viņi ieguvuši. Bet mēs esam gatavi cīnīties.
Lielo Brāli, mums vajadzīgas šautenes un daudz patronu. Es izsūtīju ziņu, pirms peldēju jūrā pie tevis, un vīri jau gaida. Baltie svešinieki nezina, ka tu esi ieradies. Dod man laivu un šautenes, un es došos atpakaļ vēl pirms saullēkta. Un, kad jūs rit iebrauksiet, mēs jau būsim sagatavojušies, lai pēc tava signāla apkautu baltos svešiniekus. Viņi ir jānokauj. Lielo Brāli, tev allaž bijušas vienas asinis ar mums, un vīri un sievas lūdza daudzus dievus, lai tu ierastos. Un tu esi ieradies.
— Es braukšu laivā tev līdzi, — Grīfs teica.
— Nē, Lielo Brāli, — skanēja Mauriri atbilde. — Tev jāpaliek uz šonera. Baltie svešinieki baidīsies no šonera, nevis no mums. Mums būs šautenes, bet viņi to nezinās. Viņi satrūksies tikai tad, kad ieraudzīs tavu šoneri nākam. Sūti tur to jaunekli braukt laivā līdzi.
Tā nu notika, ka Brauns, tvīkdams kārē pēc romantiskām dēkām, par kādām gan lasījis, gan sapņojis, bet kādas ne reizi vēl nebija piedzīvojis, apsēdās pakaļgalā lielajai laivai, kura bija piekrauta ar šautenēm un patronām un kuru airēja četri Raiateas matroži, bet stūrēja zeltainbrūns, pār jūru atpeldējis fauns, vadīdams to pa silto tropu nakts tumsu uz pusleģendaro mīlestības salu Fuatīno, kur iebrukuši divdesmita gadsimta pirāti.
II
Ja starp Džaluitu Maršala salu grupā un Bugenvilu Zālamana salās novilks līniju un ja šo līniju divus grādus uz dienvidiem no ekvatora šķels ar citu līniju, kas vilkta no Ukuoras Karolīnu salās, tad šai krustpunktā saules piemirdzinātajos vientuļā okeāna plašumos kļūs redzama kalnainā Fuatīno sala, kuru apdzīvo cilts, kas radniecīga havajiešiem, samoiešiem, tahitiešiem un maoriem. Fuatīno iznāk pašā smailē leņķim, ko vilktu gar Polinēziju tālu uz rietumiem un atpakaļ starp Melanēziju un Mikronēziju. Tā tad arī bija Fuatīno, kas nākamajā rītā iznira Dāvida Grifa skatienam divas jūdzes uz austrumiem no kuģa, tieši lecošās saules virzienā. Pieturējās tā pati brīze, un «Grāvējs» slīdēja pār gludo ūdens līmeni tādā gaitā, ko uzskatītu par ļoti veiksmīgu ikvienam salu šonerim, kaut arī brīze bijusi trīsreiz spēcīgāka.