Fuatīno Īstenībā nebija nekas cits kā sens krāteris, ko kāds pirmatnējs izvirdums izcēlis no jūras dibena. Rietumu daļa, sadēdējusi un nogruvusi līdz jūras līmenim, veidoja ieeju pašā krāterī, kas tad bija salas osta. Tādējādi Fuatīno atgādināja nelīdzenu zirga pakavu, kura gali vērsti pret rietumiem. Uz atvērumu starp šiem pakava galiem tad arī stūrēja «Grāvējs». Kapteinis Glass, kas ar tālskati rokā visu laiku bija raudzījies paša zīmētā, uz kajītes jumta izklātā kartē, pēkšņi atslējās stāvus, un izteiksme viņa sejā pauda pa pusei satraukumu, pa pusei samierināšanos.
— Klāt ir, — viņš teica. — Drudzis. Nevarēja ar pagaidīt līdz rītam. Man tas allaž uzklūp smagi, mister Grīf. Pēc piecām minūtēm es jau būšu kā bez galvas. Jums pašam nāksies iestūrēt šoneri ostā. Zēn! Sataisi man koju! Labi daudz segu! Ielej pudelē karstu 'ūdeni! Ir tik rāms, mister Grīf, es domāju, ka jūs varēsiet pārbraukt lielo radzi pat bez nobrāzumiem. Nogaidiet izdevīgu vēja pūtienu un šaujiet taisni pāri! «Grāvējs» ir vienīgais kuģis pa visiem Klusā okeāna dienvidiem, kurš spēj to izdarīt, un es zinu — jūs jau protat šo manevru. Gar Lielo klinti brauciet cieši garām, vērojiet tikai, lai grotmasta rāja to neskar!
Viņš runāja aizgūtnēm, gluži kā piedzēries, apdullinātās smadzenes cīnījās ar malārijas lēkmes straujo uzplūdu. Kad viņš streipuļoja uz kuģa kāpņu pusi, seja viņam bija klāta mēļi sarkaniem plankumiem, it kā nejauka iekaisuma vai izsitumu apsēsta. Izvalbījušās acis stiklaini zvīļoja, rokas drebēja, un zobi klabēja aukstuma krampjos.
— Divas stundas, kamēr tikšu pie svīšanas, — viņš šļupstēja ar izķēmotu smīnu. — Tad vēl pāris stundu, un es būšu uz pekām. Es šās nolādētās lēkmes gaitu esmu izpazinis līdz pēdējai minūtei. J-j-jūs b-b-brauciet š-š-š …
Balss noslāpa vārgos stostos, un viņš klupdams nošļāca lejā kajītē, bet viņa saimnieks pārņēma kuģa vadību. «Grāvējs» patlaban tuvojās šaurumam. Salas pakava galus veidoja divi milzīgi, tūkstoš pēdu augsti klinšu kalni, abi gandrīz jau atdrupuši no pašas salas,, ar kuru to saistīja tikai zema un šaura pussala. Starp
galiem atradās kādu pusjūdzi plata josla, gandrīz visa aizsprostota ar koraļļu rifu, kas šķērsu stiepās no dienvidu gala. Ieeja, kuru kapteinis Glass bija nosaucis par spraugu, izlīkumoja caur šo rifu, nogriezās tieši uz ziemeļu galu un tālāk veda gar stateniskās klintssienas pakāji. Šinī vietā, kur grotmasta rāja gandrīz skrāpēja klinti pie bakborta, Grīfs, lūkodamies lejup stārborta pusē, nepilnu divu asu dziļumā saskatīja dibenu, kas strauji kāpa pretī līmenim. Pa priekšu brauca lielā laiva, tauvā vilkdama kuģi, lai varētu ieturēt virzienu, kā arī nodrošināt to pret vilni, kas skalojās atpakaļ no klintssienas, un Grīfs, uztvēris izdevīgu brīzes pūsmu, iegrozīja «Grāvēju» šaurumā un aizslīdēja garām lielajam koraļļu bluķim, nemaz nepieskaroties tam. Taisnību sakot, mazliet gan tam piedūrās, bet tik viegli, ka pat nesabojāja vara plākšņu apšuvumu.
Viņa priekšā atvērās Fuatīno osta. Tā bija apaļa ūdens krātuve piecu jūdžu diametrā, ko ieskāva balts koraļļu liedags, un zaļumiem klātās nogāzes no tā strauji izauga par stāvām krātera sienām. Sienu virsotnes veidoja asi zobotas vulkāniskas smailes, ko vietumis sedza vai vainagoja aizķērušies pasāta mākonīši. Ikviens izdrupušās lavas dobumiņš vai plaisiņa deva patvērumu meža vīnstīgām un kokiem — zaļš augu mutulis tinās gar klintīm. Tievas ūdens strūkliņas, vairāk gan līdzīgas miglas pllvurīšiem, plandījās un vijās lejup pa stāvām, vairākus simtus pēdu augstām nogāzēm. Un, lai darītu pilnīgu šā zemes stūrīša pievilcību, siltajā, valgajā gaisā smagnēji tvīka dzeltenzie- dainās kasijas smaržas.
Lavēdams ar vieglajām, gaisīgajām vēsmiņām, «Grāvējs» iebrauca krāterī. Pavēlējis laivu atsaukt atpakaļ, Grīfs ar tālskati sīki aplūkoja krastu. Neredzēja ne mazākās dzīvības. Visa apkārtne snauda tropiskās saules svelmainajā tveicē. Ne zīmes no kādas sagaidīšanas. Tālāk ziemeļkrasta liedagā, kur kokospalmu bārkstainais ietvars ieslēdza ciematu, viņš saskatīja melnos laivu priekšgalus laivu būdiņās. Liedagā uz līdzena ķīļa gulēja svešais šoneris. Nekas nekustējās ne uz tā klāja, ne arī kuģa apkaimē. Ne tuvāk kā piecdesmit jardu no krasta Grīfs lika izmest enkuru četrdesmit asu dzijumā. Tālāk uz vidu viņš pirms daudziem gadiem bija mērījis dziļumu līdz trīssimt asīm, bet dibenu tā arī nesasniedza, kā jau to varēja sagaidīt no tik pamatīgas krātera rīkles, kāda bija Fuatīno. Kad ķēde dārdēdama un šļakstinādama slīdēja caur enkura klīzi, Grīfs pamanīja, ka pulciņš iezemiešu sieviešu, sevišķi gara auguma, kādas mēdz būt vienīgi polinēzietes, plīvojošos ahu ģērbušās un ziedu vainagiem galvās, izskrēja uz piekrastē guļošā šonera klāja. Tāpat viņš ievēroja arī to, ko šīs sievietes nemaz nepamanīja, — ka salīcis cilvēks no kambīzes aizzagās uz priekšgalu, nolēca smiltīs un pazuda šaurajā, zaļajā krūmāju joslā.