Kamēr saritināja un piesēja buras, izstiepa audekla nojumi un salocīja tauvas un takelāžu, kā ostās pieņemts, Dāvids Grīfs soļoja pa klāju un velti raudzījās pēc kādas dzīvas dvēseles vēl kaut kur citur, ne vien uz svešā šonera klāja. Vienreiz viņš nepārprotami skaidri padzirda tālu šautenes šāvienu Lielās klints virzienā. Citi šāvieni nesekoja, un viņš nodomāja, ka tur kāds mednieks šāvis meža kazu.
Vēl pēc stundas kapteinis Glass, gulēdams zem vesela segu kalna, bija beidzis drebināties un nu atradās pašā sviedrēšanas peklē.
— Pēc pusstundas es būšu uz kātiem, — viņš vārgā balsī teica.
— Jauki, — Grīfs atbildēja. — Sala kā izmirusi, un es došos krastā satikt Matāru un izpētīt apstākļus.
— Tā ir rūdīta banda. Turiet acis vaļā! — kapteinis viņu brīdināja. — Ja jūs pēc stundas nebūsiet atpakaļ, sūtiet man ziņu!
Grīfs satvēra stūres rokturi, un četri Raiateas matroži noliecās pār airiem. Kad viņi sasniedza liedagu, Grīfs ziņkārīgi aplūkoja sievietes zem šonera buraudekla nojumes. Viņš izmēģinādams pamāja ar roku, un sievietes, mazliet pairgojušas, atmāja pretī.
— Talofa! — viņš uzsauca.
Viņas saprata sveicienu, bet atbildēja: — Jorana, — un tad viņš zināja, ka tās nāk no Sabiedrības salu grupas.
— Huahine, — kāds matrozis tūdaļ zināja nosaukt šo sieviešu dzimto salu vārdā. Grīfs pajautāja sievietēm,
no kurienes šīs esot, un viņas smiedamās un krikšķinā« damas attrauca: — Huahine.
— Izskatās tīri kā vecā Dipija šoneris, — Grīfs ieteicās tahitiešu valodā, runādams paklusa balsī. — Neskatieties tik cieši! Kā jums liekas, ko? Vai tā nav «Valeta»?
Kad matroži izrāpās malā, viņi, pavilkdami laivu mazliet augstāk liedagā, pazagšus un it kā nevērīgi aplūkoja kuģi.
— Tā ir «Valeta», — teica Taute. — Pirms septiņiem gadiem tai nolūza štenga. Papētē viņi tai pielika un uztakelēja jaunu! Tā bija desmit pēdu īsāka. Rau, kur tā ir.
— Aizejiet turp un parunājiet ar sievietēm, puiši! No Raiafeas jau Huahines salu gandrīz var saredzēt, un jūs droši vien kādu no šīm sievietēm pazīsiet. Mēģiniet izzināt visu, ko vien var. Bet, ja parādāt kāds no baltajiem, tikai nesāciet kautiņu.
Kad Grīfs kāpa augšup pa krastmalu, viņa priekšā čabēdama aizrāpoja uz visām pusēm vesela armija vientuļo jūras vēžu, bet zem palmām nerakņājās neviens urkšķošs sivēns. Kokosrieksti gulēja, kur krituši, un pie kopras šķūņiem nemanīja ne zīmes, ka tur ko žāvētu. Darba un cītības pēdas bija izgaisušas. Vienu stiebru būdu pēc otras Grīfs atrada pamestu. Tikai reiz viņš uzdūrās sirmgalvim, aklam, bezzobainam, neiedomājami sarukušam, kas sēdēja paēnā un uzrunāts kaut ko nomurkšķēja pārbīlī. Tīri it kā šo ciematu būtu izpostījusi sērga, — Grīfs domāja, pēdīgi tuvodamies Lielajai mājai. Te visur rēgojās posts un nekārtība. Neredzēja neviena puķēm vainagota jaunieša vai meitenes, avokado koku ēnā nevalstījās neviens brūns bērnelis. Durvīs saknupusi sēdēja Matāra, vecā karaliene, un klanījās uz priekšu un atpakaļ. Grifu ieraudzījusi, viņa saka raudāt jo rūgtāk, pa daļai pati par savu ciešanu stāstu, pa daļai aiz žēlabām, ka nav neviena apkalpotāja, kas tam varētu izrādīt viņas viesmīlību.
— Un tā viņi aizveda Naumo, — Matāra nobeidza stāstu. — Motuaro ir miris. Mani'ļaudis ir aizbēguši un mirst badā, dzīvodami pie kazām. Un pie manis vairs nav pat neviena, kas tev varētu pāršķelt kokosriekstu, ko spirdzināties. Ai Brāli, tavi baltie brāļi ir velni.
— Tie nav mani brāļi, Matāra, — Grifs viņu mierināja. — Tie ir laupītāji un cūkas, un es salu iztīrīšu no viņiem …
Viņš aprāva vārdus un apcirtās pa pusei apkārt, tai pašā laikā viņa roka ar zibenīgu kustību aizslīdēja līdz jostai un atpakaļ, un liels kolts jaiļ mērķēja pret cilvēku, kas, zemu noliecies, izdrāzās no koku starpas un metās uz viņu. Viņš nenospieda gaili,- un cilvēks arī neapstājās, līdz visā garumā bija izstiepies pie Grifa kājām, un svešinieka mute izvirda veselu dīvainu un nesaprotamu vārdu straumi. Grīfs pazina šinī radījumā to pašu, kas bija aizšmaucis no «Valetas» un pazudis krūmājā; piecēlis to kājās, Grīfs vēroja viņa mutes kroplīgo šķobī- šanos, jo viņam bija zaķa lūpa, un tikai tad varēja saprast viņa runu.
— Glābiet mani, kungs, glābiet mani! — cilvēks vaimanāja angļu valodā, kaut gan viņš neapšaubāmi bija Dienvidjūru iezemietis. — Es jūs pazīstu! Glābiet mani!
Pēc tam viņš sāka gāzt ārā mežonīgu birumu nesakarīgu vārdu, kas nemitējās ātrāk, pirms Grīfs nebija satvēris viņu aiz pleciem un sapurinājis tā, ka viņam aizsitās elpa.
— Es tevi pazīstu, — Grīfs teica. — Tu pirms diviem gadiem biji pavārs franču viesnīcā Papētē. Visi tevi saukāja par Zaķa Lūpu.
Cilvēks dedzīgi meta ar galvu.
— Tagad esmu pavārs uz «Valetas», — viņš spurk- šķēja un sprauslāja, mutei nejēdzīgi šķoboties cīņā ar fizisko defektu. — Es jūs pazīstu. Es jūs redzēju tur viesnīcā. Es jūs redzēju pie Lavinas. Es jūs redzēju uz «Kitiveika». Es jūs redzēju pie «Maripozas» iekraušanas steķiem. Jūs esat kapteinis Grīfs, un jūs mani izglābsiet. Sie cilvēki ir velni. Viņi nogalināja kapteini Dipiju. Man viņi lika noindēt pusi kuģa ļaužu. Divus viņi nošāva uz zāliņiem. Pārējos viņi apšāva ūdenī. Es tos visus pazinu. Viņi nozaga meitenes Huahines salā. Viņi pavairoja savu spēku, pieņemdami cietumniekus no Noumeas salas. Viņi aplaupīja tirgotājus Jaunhebri- dās. Vanikori salā viņi nogalināja tirgotāju un nozaga tur divas sievietes. Viņi…