Bet Grifs vairs neklausījās. Caur kokiem no ostas puses skanēja šauteņu rībieni, un viņš steigšus sāka skriet uz piekrasti. Pirāti no Tahiti un katordznieki no Jaunkaledonijas! Jauka laupītāju banda, kas patlaban brūk virsū viņa šonerim. Zaķa Lūpa sekoja, visu laiku spurkšķēdams un sprauslādams savu stāstu par balto velnu darbiem.
Šauteņu spraksti apklusa tikpat pēkšņi, kā sākušies, tomēr Grīfs, baigu nojautu tirdīts, turpināja skriet, līdz kādā ļakas pagriezienā uzdrāzās virsū Mauriri, kas steidzās viņam pretī no piekrastes puses.
— Lielais Brāli, — Cilvēks-Āzis elsa..— Es nokavēju. Viņi ir sagrābuši tavu šoneri. Nāc! Jo tagad viņi meklēs tevi.
Viņš metās atpakaļ pa taku projām no piekrastes.
— Kur ir Brauns? — Grīfs vaicāja.
— Uz Lielās klints. Es tev vēlāk pastāstīšu. Nāc nu!
— Bet mani cilvēki laivā?
Mauriri tija vai izmisumā aiz bailēm no vajāšanas.
— Viņi ir pie sievietēm uz svešā šonera Tos nenonāvēs. Es saku tev patiesību. Velniem vajadzīgi matroži. Bet tevi viņi nokaus. Paklau! — Uz ūdens kāds aizlūzušā tenora balstiņā dziedāja franču mednieku dziesmiņu. — Viņi brauc krastā. Viņi sagrāba tavu šoneri — to es redzēju. Nāc!
III
Kaut gan Dāvids Grīfs daudz nebēdāja par savu dzīvību un ādu, tomēr viņam ne mazākā mērā nepiemita lieka pārgalvība. Viņš zināja, kad cīnīties un kad bēgt, un ne brīdi nešaubījās, ka pašlaik pienācis laiks bēgšanai. Augšup pa taku, garām sirmgalvim, kas sēdēja paēnā, garām Matārai, kas sakumpusi tupēja Lielās mājas durvīs, viņš sekoja Mauriri cieši uz papēžiem. Viņam pašam pie papēžiem kūleņoja Zaķa Lūpa. No aizmugures skanēja vajātāju klaigas, bet celiņš, pa kuru veda Mauriri, lika sirdij kāpt kaklā. Platā taka sašaurinājās, pasviedās pa labi un strauji kāpa kalnup. Pēdējā stiebru būdiņa bija palikusi aiz muguras, un taka, vīdamās caur augstiem kasiju biezokņiem un milzīgu zeltainu lapseņu pū|iem, kļuva arvien stāvāka, līdz izvērtās par īstu kazu stidziņu. Rādīdams augšup uz kailu vulkāniskas klints izcilni, Mauriri paskaidroja, ka taka vedot tieši tam pāri.
— Aiz tās mēs būsim drošībā, Lielo Brāli, — viņš teica. — Baltie velni nekad neuzdrošinās doties tai pāri, jo tur ir klinšu bluķi, ko mēs gāžam tiem uz galvām, bet citas takas nav. Arvien viņi paliek stāvot šeit un šauj, kad mēs skrienam pār klinti. Nāc!
Pēc stundas ceturkšņa viņi apstājās, kur sākās taka pār kailās klints virspusi.
— Pagaidi te un, kad nāksi, skrien mudīgi! — Mauriri brīdināja.
Viņš izlēca saules kvēlē, un kaut kur no apakšas vairākas šautenes sāka steidzīgi būkšķināt. Lodes plak- šķēja apkārt skrējējam, izsizdamas no akmens drumstalu mākulīšus, tomēr viņš sveikā pārkļuva pāri. Grifs sekoja, un kāda lode ietriecās klinti tik tuvu, ka tās izsistās šķembelītes sadūrās viņam vaigā. Arī Zaķa Lūpa izgāja neskarts, kaut gan rāpās pa pāreju krietni lēnāk.
Atlikušo dienas daļu viņi pavadīja vēl augstāk kalnos, gulšņavādami kādā lavas klinšu gravā, kur pa nogāžu terasēm auga taro un papaija. Šeit tad Grīfs kaldināja turpmākos plānus un visā pilnībā iepazinās ar stāvokli.
— Nelaimīga sagadīšanās, — Mauriri teica. — No visām naktīm tieši šo nakti baltie velni bija izvēlējušies, lai dotos zvejot. Bija pavisam tumšs, kad mēs izbraucām no ieejas. Viņiem bija gan lielas, gan mazas laivas. Šautenes viņi allaž nēsā līdzi. Vienu Raiateas matrozi tie nošāva. Brauns turējās ļoti dūšīgi. Mēs mēģinājām pakļūt tiem garām un nonākt pašā līča galā, bet viņi aizšķērsoja mums ceļu un iedzina mūs starp Lielo klinti un ciematu. Mēs izglābām šautenes un visu munīciju, tomēr laiva palika viņiem. Tā viņi uzzināja, ka tu esi ieradies. Brauns tagad atrodas šaipus Lielās klints līdz ar šautenēm un munīciju.
— Bet kāpēc viņš negāja pāri uz Lielās klints virsotni un nesūtīja man brīdinājumu, kad es braucu iekšā no jūras? — Grīfs nopeldams pavaicāja.
— Viņi nezināja ceļu. Vienīgi es un kazas zinām šo ceļu. Un man pašam tas neienāca prātā, jo es līdu caur brikšņiem, lai nokļūtu līdz ūdenim un aizpeldētu pie teVis. Bet brikšņos slēpās velni, kas šāva uz Braunu un Raiateas matrožiem; un mani viņi trenkāja līdz pat rītausmai, un visu rītu viņi dzenāja mani tur pa to zemo smilšu sēri. Tad tu iebrauci ar savu šoneri, un viņi nogaidīja, kamēr tu izkāpsi krastā; es nu gan aizspruku caur brikšņiem, bet tu jau biji iznācis malā.
— Vai tu šāvi to vienu šāvienu?
— Jā, lai tevi brīdinātu. Bet viņi bija gudri un ne- šaudīja pretī, un tā bija mana pēdējā patrona.
— Nu, un kas tev stāstāms, Zaķa Lūpa? — Grīfs teica «Valetas» pavāram.
Viņa stāsts bija garš un neciešami sīkumains. Jau pirms kāda gada viņš uz «Valetas» bija aizbraucis no Tahiti un braukājis pa visām Pomotu salām. Vecais Di- pijs bija «Valetas» īpašnieks un kapteinis. Pēdējā reisā viņš Tahiti salā piemunsturējis divus svešiniekus par stūrmani un kravas pārzini. Bez tam viņš vedis vēl kādu svešinieku, lai nometinātu to par savu tirdzniecības aģentu Fanriki salā. Rauls van Asvelds un Karls Lepsiuss bija viņa stūrmanis un kravas pārzinis.
— Viņi ir brāļi, es to zinu, jo dzirdēju viņus sarunājamies uz klāja tumsa, kad viņi domaja, ka neviens neklausās, Zaķa Lūpa paskaidroja.
«Valeta» zēģelējusi caur Zemajām salām, savākdama gliemežvākus un pērles Dipija uzpirkšanas punktos. Frenss Amundsons, trešais svešinieks, Fanriki salā nomainījis Pjēru Golāru. Pjērs Golārs uzkāpis uz kuģa, lai atgrieztos Tahiti salā. Fanriki iezemieši stāstījuši, ka viņam esot kāda kvarta [2] pērļu, ko nodot Dipijam. Pirmajā naktī, tikko izbraukuši no Fanriki, kajītē notikusi šaudīšanās. Tad Dipija un Pjēra Golāra ķermeņi pārsviesti pār bortu. Tahitiešu matroži visi samukuši