— Tie ir mūsu brāļi. Mēs nevaram šaut.
«Valetas» priekšgalā atradās vairāki no Grifa paša Raiateas matrožiem. Pakaļgalā kāds cits stāvēja pie stūres rata. Pirāti bija vai nu kajītē, vai arī uz otrā kuģa, izņemot vienu vienīgu, kas ar šauteni rokā stāvēja kuģa vidusdaļā. Par vairogu tas turēja Naumo, karalienes meitu, cieši piespiedis sev klāt.
— Tas ir galvenais velns, — Mauriri čukstēja, — viņam acis ir tikpat zilas, kā tev. Viņš ir briesmīgs cilvēks. Skaties! Viņš tur cieti Naumo, lai mēs nevarētu uz viņu šaut.
Viegla pūsmiņa un neliela straumīte dzina ūdeni šaurumā, tā ka šoneris virzījās uz priekšu ļoti lēnām.
— Vai jūs protat angliski? — Grīfs sauca lejup.
Vīrietis sarāvās, pacēla šauteni gandrīz stateniski
un paraudzījās augšup. Viņa kustības bija straujas un lunkanas kā kaķim, bet zeltaini iedegusī seja pauda zvērisku cīņas kāri. Tā bija slepkavas seja.
— Jā, — viņš atsaucās. — Ko jūs gribat?
— Griezieties atpakaļ, vai arī es jūsu šoneri uzspridzināšu,— Grīfs brīdināja. Viņš uzpūta gruzdošo pagali un pačukstēja: — Pasaki Naumo, lai izraujas viņam no rokām un skrien uz pakaļgalu.
No «Grāvēja», kas brauca cieši aiz «Paietas», sāka rībināt šautenes, un lodes plakšķēdamas sitās pret klinti. Van Asvelds nicinoši nosmējās, un Mauriri iezemiešu valodā kaut ko sauca lejup sievietei. Kad tie bija nonākuši tieši apakšā, Grīfs ieraudzīja sievieti izrauja- inies no vīrieša rokām. Acumirklī Grīfs piegrūda gruzdošo pagali pie sērkociņa galviņa's, kas atradās īsā deg- līša šķēlumā, izlēca redzamā vietā pie klints malas un nosvieda dinamītu. Van Asvelds bija paguvis satvert meiteni un tagad cīnījās ar to. Cilvēks-Āzis turēja šauteni pavērstu pret viņu un gaidīja izdevīgu brīdi. Dinamīts nokrita uz klāja ciešā sainī, palēcās un aizripoja uz bakborta špigati. Van Asvelds, to ieraudzījis, brīdi sastinga, tad viņi abi ar meiteni skrēja, cik jaudas, uz pakaļgalu. Cilvēks-Āzis šāva, bet sašķaidīja vienīgi kambīzes stūri. Ložu krusa no «Grāvēja» pastiprinājās, abi vīrieši uz klints zemu pietupās, lai aizsargātos, un nogaidīja. Mauriri gribēja palūkoties, kas notiek apakšā, bet Grīfs to atturēja.
— Deglis ir bijis par garu, — viņš teica. — Nākamreiz zināšu labāk.
T-as notika pusminūti pirms eksplozijas. Kas notika pēc tās, to viņi kādu laiciņu nespēja pateikt, jo šāvēji no kuģa, noteikuši īsto attālumu, gāza uguni bez mitas. Reiz Grifs riskēja palūrēt kaut ar vienu aci, un tūdaļ tam gar abām pusēm aizšalca lodes. «Valetai» bija norauta daļa bakborta klāja līdz ar reliņu, un tā, sa- šķiebusies un grimdama arvien dziļāk, slīdēja atpakaļ uz ostu. Uz «Grāvēja» klāja rāpās augšā tie vīrieši un Huahines salas sievietes, kas bija slēpušies «Valetas» kajītē un tagad šauteņu uguns aizsegā aizpeldējuši uz otru kuģi. Fuatīno vīrieši, kas brauca vilcējlaivā, nosvieduši tauvu un visā sparā iemukuši atpakaļ šaurumā, tagad mežonīgā steigā īrās uz dienvidu krastu.
Četru šauteņu zalve no pussalas krasta liecināja, ka Brauns ar saviem vīriem, izlauzušies caur džungļiem līdz piekrastei, nu ķeras pie darba. Lodes vairs nespin- dza apkārt, un Grīfs ar Mauriri lika lietā arī savus ieročus. Tomēr neko nopietnu Viņi nodarīt nespēja, jo «Grāvēja» vīri šāva no klāja uzbūvju aizsega, kamēr vējš un straume nesa šoneri arvien dziļāk šaurumā. No «Valetas» vairs nemanīja ne pēdu, tā bija nogrimusi krātera dziļajos ūdeņos.
Rauls van Asvelds izdarīja divus manevrus, kas parādīja viņa pārdrosmi un aukstasinību, tā ka pat Grīfs bija spiests pabrīnīties. Ar «Grāvēja» šauteņu uguni Rauls piespieda bēgošos Fuatīno ļaudis atgriezties un padoties gūstā. Un tai pašā laikā, steigšus sasēdinājis pusi no saviem rīkļurāvējiem «Grāvēja» laivā, viņš raidīja tos krastā un tad šķērsām pāri pussalai, tā neļaudams Braunam pāriet uz pašu salu. Visu rīta cēlienu ik pa brīdim atjaunotā šaudīšanās stāstīja Grifam, ka Brauns atspiests Lielās klints pretējā pusē. Stāvoklis palika nemainījies, ja neskaita to, ka «Valeta» bija pagalam.
VI
Lielās klints aizsardzības posteņa trūkumi nopietni apdraudēja dzīvību. Tur nebija ne barības, ne ūdens. Vairākas naktis Mauriri kāda Raiateas matroža pavadībā peldēja uz līča viņu galu pēc pārtikas krājumiem. Tad pienāca nakts, kad pār ūdeni liesmoja ugunis un skanēja šāvieni. Pēc tam Lielajai klintij pieguļošā ūdens mala tika pamatīgi bloķēta.
— Jocīgs stāvoklis, — piezīmēja Brauns, kas nu pilnībā dabūja izbaudīt visas tās dēkas, kādas iespējams piedzīvot Dienvidjūrās un par kādām viņš līdz šim bija tikai sapņojis. — Mēs esam viņu saņēmuši ciet un nevaram laist vaļā, un Rauls savukārt ir saņēmis mūs ciet un nevar laist vaļā. Viņš nevar tikt projām, un mums gribot negribot jānomirst badā, turot viņu ciet.
— Ja uznāktu lietus, klinšu bedres piepildītos ar ūdeni, — Mauriri teica. Tā bija viņu pirmā diennakts bez ūdens. — Lielo Brāli, šonakt mēs abi sadabūsim ūdeni. Tas ir darbs stipriem vīriem.
Tonakt, paņēmuši stingri aizbāztus kokosriekstu ka- labašus-1 , katru kvartas lielumā, viņi ar Grifu nokāpa pie ūdens Lielās klints pussalas pusē. Viņi neaizpeldēja vairāk par simt pēdām. Aizmugurē varēja saklausīt kādu nejaušu aira iečīkstēšanos vai irkļa piesitienu pie laivas sāniem, un dažreiz viņi redzēja uzliesmojam sērkociņu, kad vīri sardzes laivās aizdedzināja cigaretes vai pīpes.
— Gaidi še, — Mauriri čukstēja, — un turi kalaba- šus!