— Saka, šim gribētos atnākt un parunāties ar jums, — Brauns teica. — Bet es jau zinu, ko tas bezgodis kāro. Viņam tiktos redzēt, vai jau drīz būsim noba- dojušies līdz nāvei.
— Vediet viņu iekšā! — Grīfs teica.
— Un tad mēs viņu nokausim, — Cilvēks-Azis priecīgi izsaucās.
Grifs papurināja galvu.
— Bet viņš tak ir daudzus cilvēkus nokāvis, Lielo Brāli, viņš ir nezvērs un īsts velns, — Cilvēks-Azis turējās pretī.
— Viņu nedrīkst nokaut, Brāli. Pēc mūsu paražām, doto vārdu nedrīkst lauzt.
— Tās ir muļķīgas paražas.
— Un tomēr tās ir mūsu paražas, — Grīfs nopietni atbildēja, apgrozīdams haizivs gaļas šķēli uz oglēm un pamanīdams, cik kārīgi Tehā ošņā un noskatās. — Nedari tā, Tehā, kad atnāks Lielais velns! Rādi tādu ģīmi, it kā tu nemaz nezinātu, kas tas bads tāds ir! Rau, izcep tu šos jūras ežus, bet tu, Lielo Brāli, izcep astoņ- kāji! Mēs ielūgsim Lielo velnu padzīrot ar mums. Netaupiet neko! Izcepiet visu!
Un, vēl arvien cepinādams gaļu, Grīfs piecēlās, kad Rauls van Asvelds, kuram pakaļ tecēja liels īru terjers, iesoļoja apmetnē. Rauls rīkojās apdomīgi, nepastiep- dams roku apsveikumam.
— Sveikiņi! — viņš uzsauca. — Esmu par jums dzirdējis.
— Es vēlētos, kaut par^jums nekad nebūtu dzirdējis, — Grīfs atbildēja.
— Es tāpat, — skanēja atbilde. — Pašā sākumā, kamēr vēl nezināju, kas iebraucis, es nodomāju, ka man jātiek galā ar parasto tirdzniecības kuģa kapteini. Tikai tāpēc vien jau jūs varējāt mani tā iesprostot.
— Un man ar kauna pilnu aci jāatzīst, ka biju jūs novērtējis pārāk zemu, — Grifs pasmīnēja. — Es jūs noturēju par zaglīgu bīčkomeru nevis par īstu pirātu un slepkavu. Tālab vien arī pazaudēju savu šoneri. Tātad mūsu savstarpējie pagodinājumi, šķiet, būtu līdzīgi šai ziņā.
Zem tumšā iedeguma Rauls niknumā nosarka, tomēr savaldījās. Acis tam klaiņoja pār barības krājumiem un pilnajiem ūdens traukiem, kaut arī viņš prata slēpt neticīgo pārsteigumu. Viņa augums bija garš, slaids un samērīgs, un Grīfs, viņu pētīdams, pēc sejas vērtēja viņa raksturu. Acis bija drošas un bargas, bet nedaudz par tuvu viena otrai — ne jau saspiestas, tomēr mazliet par tuvu pretstatā platajai pierei, spēcīgajam zodam un žoklim, kā arī izceltajiem vaigu kauliem. Spēks! Viņa
1 Bīčkomeri — Klusā okeāna salu un piekrastu apdzīvotāji, kas pārtiek, zvejojot pēiles vai savācot to, ko jura izmet malā, bet bieži vien arī pelnās daudz sliktākiem līdzekļiem; tā dēvē ari blan- doņas, kas klaiņo pa ostām.
8 — Dž. Londons
seja to pauda_ pārbagātīgi, tomēr Grīfs nojauta tajā kaut ko tadu, kā šim cilvēkam trūka.
— Mēs abi esam stipri vīri, — Rauls teica palocīdamies. — Pirms kādiem simt gadiem mēs, kas zina, būtu cīnījušies par karaļvaras iegūšanu. '
Nu bija Grīfa kārta palocīties.
— Bet pašreizējos apstākļos mēs plēšamies kā suņi, graudami koloniālos likumus tajās pašās karaļvalstīs, kuru likteņu noteicēji mēs varētu būt bijuši pirms simt gadiem.
— Viss sairst pīšļos, — Rauls pamācoši piezīmēja apsēzdamies. — Turpiniet vien savu maltīti! Negribu jūs traucēt.
— Vai nevēlaties piedalīties? — Grīfs uzaicināja.
Pretinieks skadri pētīdams {^lūkojās viņā, tad bija
ar mieru.
— Es taisni līpu no sviedriem, — viņš ieminējās.
— Vai nevaru nomazgāties?
Grīfs pamāja ar galvu un lika, lai Mauriri atnes ka- labašu. Rauls vēroja Cilvēka-Āža acis, tomēr nesaskatīja nekā cita kā vien garlaikotu vienaldzību, kad dārgā ūdens kvarta tika izšļakstināta pa zemi.
— Suns grib dzert, — Rauls ieteicās.
Grifs atkal pamāja, un dzīvniekam nolika priekšā otru kalabašu.
Atkal Rauls pētīja iezemiešu acis, bet nekā neuzzināja.
— Zēl, kafijas mums nav, — Grīfs atvainojās.
— Jums vajadzēs dzert ūdeni vien. Padod kalabašu, Tehā! Pagaršojiet šo haizivs gabaliņu! Vēl būs astoņ- kājfs un jūras eži ar aļģu salātiem. Žēl, ka pašlaik nav neviena fregatputna. Vakardien puiši noslinkoja un pat nemēģināja kādu saķert.
Kaut gan Grīfam tā gribējās ēst, ka viņš nebūtu apsmādējis pat taukos pamērcētas naglas, viņš tomēr ēda ar gariem zobiem un meta pa kumosam sunim.
— Diemžēl vēl arvien nevaru pieradināties pie šās primitīvās diētas, — viņš nopūtās, atlaizdamies ērtāk.
— Jā, tie konservi, kas palika uz «Grāvēja», tos gan es tagad paēstos ar gardu muti, bet šis te draņķis … — Viņš paķēra kādu pusmārciņu smagu ceptas haizivs
gabalu un pasvieda to sunim. — Liekas, ka būs vien jāpierod, ja jūs visā drīzumā nepadosieties.
Rauls netīksmi iesmējās.
— Es nāku piedāvāt noteikumus, — viņš zīmīgi teica.
Grīfs pakratīja galvu.
— Nevar būt nekādu noteikumu, esmu jūs sakampis tieši pie čupras un pat nedomāju laist vaļā.
— Un jūs domājat, ka noturēsiet mani šajā caurumā! — Rauls izsaucās.
— Dzīvs jūs to nepametīsiet, ja nu vienīgi dzelžos slēgtām rokām, — Grīfs apdomīgi paskaidroja savam viesim. — Ar jūsu sugas ļaudīm jau esmu agrāk ticis galā. Mēs tos diezgan pamatīgi esam" patīrījuši no Dienvidjūrām. Bet jūs esat — kā lai saku? — jūs esat sava veida anahronisms. Jūs esat pagātnes palieka, un mums vienkārši jātiek vaļā no jums.. Es personīgi ieteiktu jums doties atpakaļ uz šoneri un izpūst sev dzīvību. Tas ir vienīgais ceļš, kā izbēgt no tā, kas jums gaidāms.