Sarunas, vismaz no Raula viedokļa, palika bez rezultātiem, un viņš atgriezās savā pusē pārliecībā, ka cilvēki uz Lielās klints spēj turēties vēl gadiem, kaut gan šī pārliecība acumirklī tpainītos, būtu viņš redzējis, kā Tehā un raiateieši, tiklīdz viņš pagrieza muguru un izzuda skatienam, metās rāpot starp akmeņiem, sūkādami un grauzdami atliekas, ko suns bija pametis neēstas.
IX
— Pašlaik nu mēs paliekam badā, Brāli, — teica Grīfs; — bet tas ir labāk nekā badoties vēl daudzas turpmākās dienas. Lielais velns, pie mums saēdies un padzēries laba ūdens, cik tik gribas, ilgi vairs nepaliks Fuatīno._ Iespējams, ka viņš jau rīt pat mēģinās aizbraukt. Šonakt mēs abi gulēsim klints galotnē, un Tehā, kas labi šauj, gulēs pie mums, ja vien tam pietiks dūšas uzrāpties uz. klints.
Tehā, vienīgais fuatīnietis starp raiateiešiem, būdams labs alpīnists, droši veica bīstamo ceļu, un
rītausmu viņš sagaidīja ar klintsbluķiem aizbarika- dētā dobumā kādus simt jardus pa labi no Grīfa un Mauriri.
Pirmais brīdinājums bija šauteņu uguns no pussalas, tur Brauns ar abiem raiateiešiem signalizēja, ka atstāj posteni un seko aplencējiem cauri džungļiem uz piekrasti. No slēptuves Lielās klints kraujā Grīfs kādu stundu vēl neko neredzēja, tad parādījās «Grāvējs», virzīdamies uz šaurumu. Tāpat kā pirmo reizi, sagūstītie Fuatīno vīri brauca laivā pa priekšu un vilka šoneri. Mauriri, pēc Grīfa norādījumiem, sauca tiem lejup, kā rīkoties, kad tie lēnām airējās apakšā. Grifam blakus atradās vairāki dinamīta stienīšu saišķi, cieši sasaistīti un ar sevišķi īsiem degļiem.
«Grāvēja» klājs bija^ļaužu pilns. Priekšgalā ar šauteni rokā starp Raiateas matrožiem stāvēja bandīts, kuru Mauriri nosauca par Raula brāli. Pakaļgalā vēl viens stāvēja blakus stūresvīram. Ar virvi pie viņa vidukļa bija piesieta Matāra, vecā karaliene. Stūresvīram otrā pusē stāvēja kapteinis Glass ar kaklā pakārtu roku. Vidusdaļā, tāpat kā iepriekš, stāvēja Rauls un tam līdzas Naumo, Šoreiz aiz vidukļa cieši piesieta pie viņa ķermeņa.
— Labrīt, mister Dāvid Grīf, — Rauls sauca augšup.
— Es taču brīdināju jūs, ka šo salu atstāsiet vienīgi dzelžos slēgtām rokām, — Grīfs atņurdēja sērīgā nožēlā.
— Jūs tak nenokausiet visus savus ļaudis, kuri atrodas man te uz klāja, — skanēja atbilde.
Šoneris, kustēdamies lēnām, grūdienu pēc grūdiena, kā to vilka vīri laivā, bija nonācis gandrīz zem klints. Airētāji, nepārtraukdami kustību, sāka cilāt airus krietni gausāk, un vīrs, kas stāvēja kuģa priekšgalā, tiem tūdaļ piedraudēja ar šauteni.
— Svied, Lielo Brāli! — sauca Naumo fuatīniešu izloksnē. — Esmu bēdu pilna un gribu mirt. Viņam ir sagatavots nazis, ar ko pārcirst manu virvi, bet es viņu turēšu stingri. Nebaidies, Lielo Brāli! Svied — svied tūlīt un paliec sveiks!
Grīfs vilcinājās un tad nolaida gruzdošo pagali, ko jau bija uzpūtis kvēlē.
— Met! — Cilvēks-Azis skubināja.
Grifs vēl arvien kavējās.
— Ja viņi izbrauks jūrā, Lielo Brāli, Naumo būs jāmirst tik un tā. Un tur jau ir vēl tie citi. Kas ir viņas dzīve pret tik daudzām dzīvībām?
— Ja jūs nometīsiet dinamītu vai izšausiet kaut vienu šāvienu, mēs nonāvēsim visus, kas atrodas uz klāja, — Rauls tiem sauca augšup. — Jūs esat man rokā, Dāvid Grīf. Jūs nevarat nokaut šos cilvēkus, bet es varu. Turi tu muti!
Pēdējais uzbrēciens bija domāts Naumo, kura sauca kaut ko augšup dzimtajā valodā un kuru Rauls ar vienu roku sagrāba aiz rīkles, lai piespiestu klusēt. Viņa savukārt ar abām rokām apķērās tam apkārt un lūdzoši paraudzījās uz Grifu.
— Metiet, mister Grīf, un lai velns viņus parauj! — kapteinis Glass ierūcās savā dobjajā balsī. — Tie ir asinskāri slepkavas, un kajīte mudž no tiem.
Bandīts, kas bija sasiets kopā ar veco karalieni, pa- sviedās pret kapteini Glasu un draudot pacēla šauteni, tad Tehā no sava posteņa tālāk uz klints nospieda gaili, notēmējis pret viņu. Šautene izkrita vīram no rokām, seja tam savilkās kā milzīgā izbrīnā, kājas saļodzījās, un viņš sabruka uz klāja, noraudams karalieni sev līdzi.
— Bakborts! Cieši bakborts! — Grīfs uzsauca.
Kapteinis Glass un kanaks strauji pagrieza stūres
ratu, un «Grāvēja» priekšgals pavērsās tieši pret klinti. Vidusdaļā Rauls vēl arvien cīkstējās ar Naumo. Brālis no priekšgala steidzās tam palīgā, izsprukdams sveikā caur ašo šāvienu spietu, ar kādu to apbēra Tehā un Cilvēks-Āzis. Kad Raula brālis piespieda šautenes stobra galu pie Naumo sāniem, Grīfs piegrūda kvēlošo pagali pie sērkociņa galviņas degļa šķēlumā. Tai pašā brīdī, kad viņš ar abām rokām nogrūda lielo dinamīta saini, norībēja arī šāviens un Naumo nogāzās uz klāja reizē ar dinamīta saišķi. Šoreiz deglis bija pietiekami īss. Sprādziens notika brīdī, kad dinamīts pieskārās klājam, un «Grāvēja» klāja daļa, uz kuras atradās Rauls, viņa brālis un Naumo, pazuda uz visiem laikiem.
Šonera sāni bija iedragāti, un kuģis tūliņ sāka grimt. Priekšgalā visi raiateieši metās pār bortu un ienira.
Pirmo bandītu, kas lēkšus izdrāzās pa kuģa kāpnēm no kajītes, kapteinis Glass saņēma ar kājas spērienu tieši sejā, tomēr cilvēku gūzma viņu notrieca gar zemi un aizdrāzās viņam pāri. Pēc bandītiem izskrēja Huahines salas sievietes, un, kad tās patlaban lēca pār bortu, «Grāvējs» nogrima uz līdzena ķīļa tuvu pie klints pakājes. Zāliņi vēl rēgojās virs ūdens, kad kuģis bija sasniedzis dibenu.
Raudzīdamies no augšas, Grīfs varēja pārredzēt visu, kas notika zem ūdens līmeņa. Viņš redzēja, kā Matāra kādu asi zem ūdens atraisījās no beigtā pirāta un uzpeldēja virspusē. Kad viņas galva iznira virs līmeņa, viņa dažus jardus tālāk pamanīja slīkstam kapteini Glasu, kas nevarēja papeldēt. Karaliene, kaut gan sirma vecenīte, tomēr bija saliniece, viņa apgriezās, no- nira līdz kapteinim un, turēdama to ciet, peldēja uz ūdens neapņemtajiem zāliņiem.