Piecas galvas, gan gaišmatainas, gan brūnmatainas, jaucās juku jukām ar polinēziešu melnajām galvām, kas bija sētin nosējušas ūdens virspusi. Grīfs ar ieroci rokās vēroja, kad varēs nekļūdīgi notēmēt. Cilvēkam- Azim pēc kādas minūtes laimējās trāpīt, un viņi redzēja, kā viena pirāta ķermenis gausi nogrima dzelmē. Bet Raiateas matrožiem, staltiem, spēcīgiem vīriem, kas peldēja kā zivis, nu bija parādīta iespēja atriebties. Strauji peldēdami šurp un turp, viņi izķēra kā gaišās, tā arī brūnmatainās galvas. Tie no augšas tikai noskatījās, kā četrus atlikušos laupītājus aplenca, sagrāba, parāva dziļi zem ūdens un noslīcināja kā suņus.
Desmit minūtēs viss bija galā. Huahines salas sievietes smiedamās un irgodamas saķērās apkārt laivai, kas bija vilkusi kuģi. Raiateas matroži, gaidīdami pavēles, pulcējās ap zāliņu, pie kura turējās kapteinis Glass un Matāra.
— Nabaga vecais «Grāvējs», — kapteinis Glass žēlojās.
— Nekā tamlīdzīga, — Grīfs attrauca. — Pēc nedēļas mēs jau būsim to izcēluši, ielikuši jaunas brangas vidusdaļā un atrādīsimies ceļā. — Un karalienei: — Kā jūties, Māsa?
— Naumo ir pagalam un Motuaro tāpat, mans Brāli, bet Fuatīno atkal ir mūsu. Diena sākas no jauna. Jāsūta ziņa visiem maniem ļaudīm, kas mitinās augstienēs kopā ar kazām. Un šonakt nu atkal reiz — un tā kā vēl nekad — mēs dzīrosim un līksmosim Lielajā mājā.
— Kuģim jau gan sen vajadzēja jaunas brangas vidusdaļā, — noteica kapteinis Glass. — Tomēr hronometri šinī braucienā vairs nebūs lietojami.
NELIELS RĒĶINS SVIZINAM HOLAM
Pēdējo reizi gausi un vērīgi nopētījis ne ar ko nepārtraukto jūras aploci, Dāvids Grifs nolaidās no zāliņa un, visas cerības zaudējis, lēnām nokāpa pa veblīnēm uz klāja.
— Leu-Leu atols ir nogrimis, mister Snov, — viņš teica jaunajam stūrmanim ar izbiedēto seju. — Ja vien navigācijas zinībām vēl kaut cik var ticēt, tad šis atols droši vien atrodas zem jūras, jo mēs divas reizes neapšaubāmi esam pārbraukuši tam tieši pāri .. . labāk sakot, vietai, kur tas līdz šim mēdza atrasties. Vai nu tas ir tā, vai arī hronometrs sabojājies, jeb vai es esmu aizmirsis visu, ko zinu par navigāciju.
— Tas laikam gan būs hronometrs, ser, — stūrmanis apliecināja savam saimniekam. — Ziniet, es taču izdarīju novērojumus arī pats uz savu roku un apstrādāju tos, un tie pilnīgi saskanēja ar jūsējiem.
— Jā, — noņurdēja Grīfs, īgni pamezdams ai galvu, — un tur, kur krustojas jūsējās somnerlīnijas un manējās tāpat, tur ir punkts, kur jāatrodas Leu-Leu centram. Vainīgajam jābūt gan hronometram — vai nu tas noslīdējis par kādu iedaļu, vai atgadījies kas cits tamlīdzīgs.
Viņš paspēra dažus soļus līdz reliņam un atpakaļ, tad pameta bažīgu skatienu uz «Tēvoča Tobija» sliedi ūdenī. Šoneris, no pakaļgala pūšot diezgan pastiprai brīzei, brauca ar deviņu vai desmit mezglu ātrumu.
— Labāk iegroziet to tuvāk pie vēja, mister Snov! Atstājiet tikai mazās buras un ļaujiet kuģim kreisēt pret vēju ar-kādu divu mezglu, ātrumu. Sāk nomākties, un es nedomāju vis, ka šonakt izdosies novērot zvaigznes; tāpēc tagad mums atliek tikai noturēties uz vietas pret vēju, pēc rītrīta vērojumiem aprēķināsim platuma grādus un uzmeklēsim Leu-Leu, braukdami pa tās platuma grādu. Tā savā laikā rīkojušies visi vecie jūrnieki.
No visiem šoneriem, kas piederēja Dāvidam Grifam, «Tēvocis Tobijs» — plats, smagnējiem rangouta kokiem, augstu, stāvu virsūdens bortu un holandiešu priekšvadni — bija visgausākais, vispamatīgāk būvētais, tālab arī visizturīgākais, uz kuru droši varēja paļauties.
Kuģa parastais maršruts veda pa Benksa un Santa Krusas salu grupām un starp ziemeļrietumos izkaisītajiem atsevišķajiem atoliem, kur Grīfa iezemiešu tirgotāji vāca kopru, karetes bruņurupučus un šad tad, ja gadījās, arī diezgan daudz pērleņu. Tā kā skiperi bija nolikusi gultā sevišķi nikna drudža lēkme, Grīfs bija palaidis viņu atvaļinājumā un pats pārņēmis «Tēvoci Tobiju» tā reisā pa atoliem, kas notika ik pusgadu reizi. Viņš bija nolēmis vispirms aizbraukt uz Leu-Leu atolu, kas atradās vistālāk, bet tagad izrādījās, ka nomaldījies jūrā, jo hronometrs rāda zilus brīnumus.
Tonakt neparādījās neviena zvaigzne, un nākamajā dienā arī saule nebija redzama. Visapkārt zvila neciešami smacīga nekustība, ko reizēm sarāva spējas vēja brāzmas un pēkšņas lietus gāzes. Aiz bažām novirzīties pārāk tālu pret vēju «Tēvoci Tobiju» nolika dreifā, un četras nākamās dienas un naktis debesis sedza mākoņi. Ne uz mirklīti nepaspīdēja saule, un tajos nedaudzajos brītiņos, kad pa mākoņu spraugām pavizēja zvaigznes, tās bija pārāk blāvas un tūdaļ arī nozuda, tā ka par to noteikšanu pat nebija ko domāt. Šajā laikā jau nu pat pēdīgais nepraša būtu skaidri atskārtis, ka dabas spēki gatavo negantu uzbrukumu. Grīfs, apskatījis barometru, kas nemainīgi turējās uz 29,90, kāpa atpakaļ uz klaja, sagrūzdamies ar Džeki-Džekiju, kura seja bija tikpat samākusies un aizmiglota kā debesis un gaiss visapkārt. Džeki-Džekijs, pieredzes bagāts jūrnieks no Tongas salas, skaitījās tāds kā bocmanis un pa pusei otrais stūrmanis, kas izrīkoja no dažādu cilšu kanakiem salasīto apkalpi.
— Lieli vēji būs nākt, es domāt, — viņš teica. — Es taisni tāds redzēt agrāk — varbūt piecas, varbūt sešas reizes.
Grīfs pamāja ar galvu. — Tieši tā, Džeki-Džekij, negaisa* laiks. Drīz vien barometrs būs nokritis pavisam — tam izvelsies pat dibens.