— Redziet, — viņš teica, — jāņem neliels vaļa tauku gabaliņš — re, tāds, un, lūk, tā jāiztaisa tajā dobulītis.
Nu dobulītī var ielikt vaļa ūsu strēmelīti, āre, tā, cieši saritinātu, un tai virsū pieķepina vēl otru. vaļa tauku pickiņu. Tagad to izliek ārā aukstumā, kur tā sasalst par mazu, apaļu bumbiņu. Lācis aprij šo mazo bumbiņu, tauki izkūst, vaļa ūsu strēmelīte izšauj asos galus uz ārpusi, lācis sāk mesties vārgs, un, kad tas galīgi novārdzis, nu, tad to nodur ar šķēpu. Tas ir pavisam vienkārši.
Ug-Gluks teica: — Ehē! — un Kloš-Kuans teica: — Ak tā! — Ikviens izsaucās, kā nu kurš paradis, un visi pēdīgi saprata.
Tas ir stāsts par Kišu, kas senos laikos dzīvoja polārās jūras piekrastē. Tālab, ka prata lietot galvas spēku, nevis burvju spēku, viņš, cēlies no paša trūcīgākā iglu, kļuva par sava ciemata virsaiti, un visus Kiša mūža gadus, kā stāsta, viņa cilts zēlusi un plaukusi un nevienai atraitnei, nevienam vārgulim nenācies naktīs skaļi raudāt tāpēc, ka trūktu gaļas.
BALTĀ CILVĒKA CEĻŠ
Šovakar vēlos vārīt uz tava pavarda un šo nakti pārgulēt zem tava jumta, — es paziņoju ieiedams vecā Ebitsa būdā; viņš tikai truli pavērās manī ar savām nespodrajām acīm, kamēr Zilla mani pagodināja ar skābu ģīmi un nicinošu ņurdienu. Zilla bija viņa sieva, un gar visu Jukonu nebūs vairs otras vecas indiānietes ar tik skarbu mēli un tik īgnu prātu. Neparko es neapstātos pārnakšņot tieši pie viņiem, ja vien mani suņi nebūtu tik pārguruši vai arī ja ciematā atrastos vēl kāds cits iemītnieks. Bet apdzīvota bija vienīgi šī būda, un tā nu gribot negribot šinī būdā es arī meklēju patvērumu.
Vecais Ebitss pa reizītei saņēmās un salasīja kopā sava izšķobītā saprāta paliekas, un tā viņa acīs te pa- spīgoja sajēgas dzirkstītes, te tūdaļ arī apdzisa. Kamēr es gatavoju sev maltīti, viņš pat dažas reizes kā laipns mājastēvs apjautājās par manu veselību, par suņu stāvokli un skaitu un par ceļa gabalu, kādu es šodien nobraucis. Un ikreiz tad Zilla rādīja jo sirdīgāku vaigu un ņurdēja vēl nīgrāk.
Tomēr jāatzīst, ka jautrībai viņiem tiešām trūka jebkāda iemesla. Tur nu viņi abi sakņupuši tupēja pie pavarda, divi cilvēki tuvu mūža galam, veci, izdēdējuši un nevarīgi, reimatisma savilktiem locekļiem, izbaduši, un ceptās gaļas smarža viņiem sagādāja bezgalīgas mokas. Viņi klanījās uz priekšu un atpakaļ gurdi, bezcerīgi, un ik piecas minūtes Ebitss izdvesa klusu kunkstu. Ne tik daudz aiz sāpēm viņš kunkstēja kā aiz sāpīga gurdenuma. Smagā nasta, ko dēvē par dzīvi, bija viņu nomocījusi, un vēl vairāk viņu mocīja bailes no nāves. Tā ir vecuma mūžīgā traģēdija, kad dzīves prieki izgaisuši, bet tieksme pēc nāves nav stājusies to vietā.
Kamēr briežga-ļa sprakstēdama čurkstēja pannā, es vēroju, kā vecā Ebitsa nāsis trīcēja un raustījās, ieelpojot ēdiena smaržu. Uz brīdi viņš pat pierima klanīties un piemirsa kunkstēt, bet sejā viņam šķita pavīdam saprāta izteiksme.
Toties Zilla klanījās vēl žiglāk un pirmo reizi izdvesa savas ciešanas dzirdami, ar tādiem kā skarbiem, aprautiem rējieniem. Man uzmācās iedoma, ka viņi izturas tieši tāpat kā izbaduši suņi, un šī iztēles aina bija tik spilgta, ka es nepavisam nebrīnītos, ja pēkšņi izrādītos, ka Zillai ir aste un viņa to būkā pa grīdu pēc īstas suņu paražas. Ebitss ērmoti vaikstījās un vai ik brīdi pārtrauca klanīšanos, lai, uz priekšu sakucies, tuvinātu drebošās nāsis garšīgi smaržojošā kārdinājuma avotam.
Kad es katram pasniedzu šķīvi ceptās gaļas, viņi rija kārīgi, skaļi šmakstinādami, — izdrupušie zobi čam- stēja, krūtis«šļurkstinot sēca, to visu pavadīja nemitīga sprauslāšana un murdēšana. Vēlāk, kad katram biju iedevis pa krūzei verdošas tējas, trokšņi pieklusa. Sejas tiem laistījās labsajūtā un apmierinātībā. Zillas
skarbi savilktā mute atslāba tiktāl, ka varēja izdvest labpatikas nopūtu. Viņi arī vairs neklanījās, bet šķita ieslīguši rāmā apcerē. Tad Ebitsa acīs parādījās mik- Iums, un es sapratu, ka viņam kļuvis pašam sevis žēl. Ilgā meklēšana, līdz atrada pīpes, skaidri liecināja, ka sen tiem nav bijis tabakas, un kāre pēc šās narkozes darīja veco vīru tik nevarīgu, ka man vajadzēja iededzināt viņa pīpi.
— Kāpēc jūs esat vieni paši visā ciematā? — es ievaicājos. — Vai tad visi citi apmiruši? Vai te pāri gājusi nikna sērga? Un jūs vienīgie palikuši starp dzīvajiem?
Vecais Ebitss papurināja galvu, teikdams: — Nē jau, nav bijis nekādas niknas sērgas. Viss ciemats devies projām medīt gaļu. Mēs pārāk veci, mūsu kājām vairs nav spēka, mūsu muguras vairs nespēj nest apmetņu un ceļa nastas. Tālab mēs esam palikuši še un gaidām, kad jaunie vīrieši atgriezīsies ar gaļu.
— Un kas par to, ja arī jaunie atgriezīsies ar gaļu? — Zilla skarbi noprasīja.
— Varbūt tiem atgriežoties būs pulka gaļas, — viņš cerību pilns nomurmināja.
— Un lai arī būtu pulka gaļas, — viņa attrauca vēl skarbāk nekā pirmāk. — Kas no tā tiks tev un man? Daži kauli, ko krimst mūsu vecajām bezzobu mutēm. Bet treknie mugurgabali, iekšas un mēles — tie visi, vecais, nokļūs citās mutēs, ne tavējā, ne arī manējā.
Ebitss nodūra galvu un sāka klusītēm šņukstēt.
— Nav vairs neviena, kas mums medītu gaļu, — viņa izsaucās, strauji pavērsdamās pret mani.