— Skaidrs, — tongietis apliecināja. — Drīz būs pūst kā elle.
Desmit minūtes vēlāk uz klāja uznāca Snovs.
— Barometrs sakustējies, — viņš teica. — 29,85, k;īt arvien zemāk un visu laiku svārstās. Nejēdzīgi su- tīgs — vai jūs nejūtat? — Viņš nobraucīja pieri ar rokam. — Taisni nelabi kļūst. Tā jau visas brokastis atnāks atpakaļ bez kādām pūlēm.
Džeki-Džekijs pasmīnēja. — Mans taisni tāpat. Viss, kas iekšā būt, nākt uz ārpuse. Tas vienmēr tā, pirms nakt stiprs pūtiens. Bet «Tēvocis Tobijs» dūšīgs. Viņš iet cauri visam.
— Labāk uzvelciet vētras buru grotmastā un negaisa klīveri! — Grīfs teica stūrmanim.' — Neaizmirstiet visas buras sarēvēt līdz pēdējam, pirms tās noņem! Nemaz vēl nevar pateikt, kas viss mums var noderēt. Uzlieciet dubultcēziņus, ja jau reiz ķeraties klāt!
Pēc stundas tajā pašā pilnīgajā bezvējā, smacējošajam spiedīgumam augot augumā, barometrs noslīdēja līdz 29,70. Stūrmanis bija jauns, viņam trūka pacietības rāmi gaidīt neizbēgamo. Uz mirkli apturējis nemierīgo so]ošanu šurp un turp, viņš pavēcināja rokas.
— Ja jau tai reiz jānāk, būtu tad arī nākusi! — viņš izsaucās. — Kas par jēgu mētāties te neziņā! Lai nak kaut visjaunākais, bet tad lai arī nāk, ka mēs varam, zināt, kas tas ir! Jauka jezga — nomaldījušies ar niķainu hronometru, bez tam vēl vētra, kas nemaz negrib pūst!
Mākoņiem appinkuļotā debess pieņēma neskaidru vara krāsu un šķita kvēlojam kā milzīga nokaitēta katla iekšiene. Neviens vairs nekavējās apakšā. Iezemiešu matroži biklās grupiņās pulcējās kuģa vidusdaļā un priekšklājā, runājās klusinātās balsīs un bažīgi raudzījās draudīgajās debesīs un tikpat draudīgajā jūrā, kas vēla garus, gausus, eļļainus viļņus.
— Izskatās kā nafta, kas sajaukta ar rīcineļļu, — stūrmanis gremzās, riebumā nospļaudamies pār bortu. — Māte mēdza mani dzirdīt ar tādām mikstūrām, kad biju maziņš. Ak kungs, nu tā kļūst melna!
Baigā kapara kvēle bija nozudusi, debess satumsa un noslīga tik zemu, ka iestājās vēla vakara krēslainība. Dāvids Grīfs, kas visos sīkumos pazina negaisu, tomēr vēl un vēlreiz pārlasīja «Vētru likumus», sasprindzinādams redzi, lai vājajā gaismā spētu saskatīt burtus. Neko citu nevarēja apsākt kā vien gaidīt vēju, tad varēs uzzināt, kādā stāvoklī kuģis atrodas pret ciklona strauji traucošo centru, kas no kaut kurienes tuvojās caur šo drūmo mijkrēsli.
Pulkstenis bija trīs pēc pusdienas un barometrs no- krities līdz 29,45, kad uzradās vējš. To varēja saredzēt jau uz ūdens, jo vējš savā skrējienā aptymšoja jūras virsmu un sāka dzīt pār to sīkas, kruzuļainas putu saitītes. Tā bija vēl tikai tāda stingrāka brīze, un «Tēvocis Tobijs» ar piepūstajām vētras burām, kamēr vējš nāca no sāniem, gorīdamies aizpeldēja četru mezglu gaitā.
— Nu tad ir vējelis! — Snovs paņirgājās. — Un pēc tik lieliskas gatavošanās!
— Vējš bērniņš, — Džeki-Džekijs piekrita. — Drīz viņš būs augt liels vīrs, būsi redzēt.
Grīfs lika uzvilkt fokburu, atstājot to sarēvētu, un «Tēvocis Tobijs» mazliet paātrināja savu soli pieaugošajā brīzē. Vējš strauji izvērtās par īstu vīru, tomēr ar to nesamierinājās. Tas tikai pūta spēcīgāk, arvien vēl spēcīgāk, katru pastiprinājuma pakāpi iepriekš pasludinādams ar bezvēja brīžiem, kuriem tūdaļ sekoja jaunas mežonīgas brāzmas. Tas kļuva stiprāks ar ik brīdi, līdz «Tēvoča Tobija» reliņš biežāk atradās zem ūdens nekā virs tā un vidusdaļa burzguļoja putainos ūdeņos, ko špigates nespēja aizvadīt. Grīfs nemitīgi pētīja barometru, kas neatlaidīgi slīdēja lejup.
— Centrs atrodas dienvidos, — viņš teica Snovam, — mēs traucamies šķērsām tā ceļam un tieši tajā iekšā. Tāpēc mums jāgriežas apkārt un jābrauc pretējā virzienā. Tad barometrs noteikti sāks celties. Noņemiet fokburu — kuģis jau tik un tā vairāk nespēj turēt — un esiet gatavi iziet bauti!
So manevru izpildīja, un cauri mijkrēslim, kas jau līdzinājās vakara tumsai, «Tēvocis Tobijs» apgriezās un trakā ātrumā aizdrāzās uz ziemeļiem šķērsām vētras virzienam.
— Nekur mēs tikpat netiekam, — Grīfs pāris stundu vēlāk atzinās stūrmanim. — Vētra met milzīgu loku — šo loku nemaz nav iespējams aprēķināt, — un varbūt mēs pagūsim izskriet šķērsām cauri, bet varbūt ari centrs mūs' skars. Paldies dievam, barometrs vismaz paliek uz vietas.. Viss atkarīgs no tā, cik plašs būs šis loks. Viļņi ir pārāk lieli, mēs nevaram turpināt braucienu. Lieciet kuģi dreifā! Gan jau tas kā nekā izkulsies pats. *
— Es līdz šim domājos zinām, ko nozīmē vējš, — agri nākamajā rītā Snovs iekliedza savam saimniekam ausī. — Tas jau nemaz nav vējš. Tas ir kaut kas neiedomājams. Tas ir vienkārši neiespējams. Brāzienos tas, jādomā, sasniegs savas deviņdesmit vai simt jūdzes stundā. Taču šis definējums neko neizsaka. Kā gan es varētu kādam to attēlot? Nav manos spēkos. Un parau- gieties uz jūru! Esmu izbraukājis visus austrumus, bet neesmu redzējis neko tamlīdzīgu.
Diena bija iestājusies, un saulei jau kopš stundas vajadzēja būt uzlēkušai, tomēr vairāk kā drūmu puskrēslu tā nespēja sagādāt. Viss okeāns bija varena kustīgu kalnu grēdu pārvietošanās. Trešdaļjūdzes plati vērās bezdibeņi starp milzīgajiem viļņiem. To augstās nogāzes, kaut daļēji pasargātas no trakojošā vēja, lauzīja sīkāku baltkrēpjotu vilnīšu vijumi, bet no pašu milzeņu augstajām korēm vējš norāva baltos kroņus, pirms vēl tie paguva izveidoties. Sīs putu šaltis līmeniski joņoja virs jūras mastu galu augstumā un vēl augstāk.