— Vraks bija mans. Es to nopirku publiskā izsolē. Riskēju ar visu, bet zaudēju. Kad atgriezos Sidnejā, apkalpes ļaudis un daži veikalnieki, kas bija mani kreditējuši, attiesāja manu šonerīti. Es ieķīlāju savu pulksteni un sekstantu un kādu laiku cilāju ogļu lāpstu, līdz pēdīgi sadabūju līgumu uz Jaunhebridām par nieka astoņām mārciņām mēnesī. Tad izmēģināju laimi kā patstāvīgs tirgotājs, bet uzsēdos sēklī, pierakstījos par stūrmani uz darba algotņu vervēšanas kuģa, kas braukāja uz Tannu un pa Fidži salām, dabūju uzrauga vietu kādā vācu plantācijā tur tālāk Apijā un beidzot atradu pastāvīgu darbu uz «Tēvoča Tobija».
— Vai esat jel kādreiz saticis Svizinu Holu?
Snovs papurināja galvu.
— Nu, tā vien izskatās, ka tagad jūs viņu satiksiet. Rau, kur ir tās vējdzirnavas.
9 Iznirdami no ieejas, viņi lagūnas centrā ieraudzīja
mazu, kokiem apaugušu saliņu, un cauri lapotnei bija skaidri saskatāmas lielas holandiešu vējdzirnavas.
— Neviena nav mājās, kā rādās, — teica Grīfs. — Citādi jums būtu izdevība piedzīt parādu.
Stūrmaņa seja savilkās atriebības grimasē, bet dūres sažņaudzās.
— Likumīgi es nevaru tikt tam klāt. Nu jau viņam ir pārāk daudz naudas. Bet es viņam padīrāšu ādu sešdesmit tūkstošu dolāru vērtībā. Ceru, ka viņš būs mājās.
— Tādā gadījumā es arī ceru, ka būs, — Grīfs atteica, saprotoši pasmīnēdams. — Viņa salas aprakstu jums laikam gan deva Bau-Oti?
— Jā, neviens cits to nevar tik sīki. Nelaime tikai tā, ka Bau-Oti nevar uzdot ne platuma, ne garuma grādus.
Viņš vienīgi saka, ka braukuši tālu ceļu no Džilberta salām — tas ir viss, kas viņam zināms. Nez kas ar viņu pēdīgi noticis.
— Es viņu pirms gada redzēju Tahiti piekrastē. Teica, ka gudrojot piemunsturēt uz kāda kuģa reisam caur Paumotu salām. Nu tā, klāt mēs esam, jau pavisam tuvu. Iemet loti, Džeki-Džekij! Sagatavoties izmest enkuru, mister Snovl Pēc Bau-Oti ziņām, enkura vietai jābūt trīssimt jardu attālumā no rietumu krasta deviņu asu dziļumā, dienvidaustrumos ir koraļļu rifi. Tur jau ir tie koraļļu lauki. Cik tev tur ir, Džekij?.
— Deviņi asi.
— Enkuru lejā, mister Snov!
«Tēvocis Tobijs», ko turēja enkurs, apmeta loku, priekšējās buras tika nolaistas, un kanaku matroži metās pie foka un grotburu falēm un skotiņiem.
IV
Laiva sāniski piegula pie nelielā koraļļradžu piestātnes mola, un Dāvids Grīfs ar stūrmani izkāpa krastā.
— Varētu domāt, ka šī vieta galīgi pamesta, — Grīfs teica, kad viņi pa smilšaino taciņu kāpa augšup uz bun- galo. — Tomēr es saožu smaku, ko esmu jau bieži odis. Kaut kas te tomēr tiek strādāts, vai arī mans deguns melo. Lagūna ir klātin noklāta ar pērlenēm. Gaļu no tām viņi izpūdē ne jau tūkstoš jūdžu tālumā no šejienes. Vai jūtat to gaisa strāvu?
Svizina Hola bungalo itin nemaz nelīdzinājās parastajiem tropu bungalo. Tas bija misijas arhitektūras stilā un, iegājuši pa neaizslēgtajām plānu dēļu durvīm, viņi ieraudzīja tajā pašā stilā veidotu iekārtu un mēbeles. Lielās dzīvojamās istabas grīda bija klāta ar vissmalkākajiem samojiešu paklājiem. Tur atradās dīvāni, ērti sēdekļi logu nišās, omulīgi stūrīši un pat biljarda galds. Šujamais galdiņš ar rokdarbu groziņu, no kura spraucās ārā smalka linaudekla gabals, rotāts
1 Stils, kas darināts pēc senajiem spāou kātoju misijas paraugiem Kalifornijā.
& — Dž. Londons J29 franču izvilkumā, ar iespraustu adatu, liecināja par sievietes klātbūtni. Skadriņi pie logiem un veranda durvju priekšā apslāpēja žilbinošo saules gaismu līdz vēsam, blāvam mirgojumam. Perlamutra slēdžu vizmojums piesaistīja Grīfa acis.
— Jā, nudien, akumulatoru baterijas, ko dzen vējdzirnavas! — viņš izsaucās, piespiezdams podziņas. — Un neredzamas apgaismošanas ierīces!
Iedegās apslēptas spuldzes, un telpa pielija ar izkliedētu, zeltainu gaismu. Gar sienām rindojās daudzi grāmatu plaukti. Grīfs sāka steigšus pārskatīt to virsrakstus. Diezgan daudz lasījis, kaut arī bija jūras dēkainis, viņš ar vienu acu uzmetienu saskatīja še gluži neaptveramu literatūras veidu dažādību, gan pārsvarā katoliskajā gaumē. Viņš še sastapa gan vecus draugus, gan arī tādus, par kuriem tikai dzirdējis, bet kurus nebija lasījis. Te atradās Tolstoja, Turgeņeva un Gorkija kopotie raksti, tāpat arī Kupera, Marka Tvena, Igo, Zolā, Sī, Flobēra, Mopasāna un Pola de Koka raksti. Viņš ziņkārīgi pašķirstīja Mečņikova, Veiningera un Šopenhauera lappuses un izbrīnā ieskatījās Elisa, Lidstona, Krafta-Ebinga un Forela sējumos. Vudrafa «Rasu ekspansija» patlaban atradās tam rokās, kad Snovs atgriezās no mājas tālākas apskates.
— Emaljēta peldu vanna, atsevišķa dušas istaba un vēl sēdvanna! — viņš izsaucās. — Viss iekārtots karaliski! Un, manuprāt, arī šis tas no manas naudiņas būs aizgājis, lai visu to samaksātu. Mājā tomēr vajag būt kādai dzīvai dvēselei. Pieliekamajā es atradu nupat atvērtas sviesta un piena kārbas, un tur karājās arī svaiga bruņurupuča gaļa. Iešu palūkot, kas vēl te atrodams.
Grīfs izgāja pa durvīm dzīvojamās istabas pretējā pusē. Tagad viņš nepārprotami atradās sievietes buduārā. Pāri pretī caur stiepļu vijuma durvīm varēja ielūkoties ar žalūzijām aptumšotā guļamtelpā. Uz kušetes atlaidusies, atdusējās kāda sieviete. Maigajā apgaismojumā tā šķita neparasti skaista, melnīgsnēja kā spā- niete. Tai līdzās uz krēsla atradās atvērta grāmatiņa; kas bija apgriezta otrādi. No viņas sejas krāsas Grīfs secināja, ka viņa vēl ne visai ilgi uzturējusies tropos.
Uzmetis tikai vienu skatienu, viņš klusām aizlavījās atpakaļ — tieši laikā, lai sastaptu Snovu, kas pa pretējam durvīm ienāca dzīvojamā istabā. Aiz kailās rokas stilba sagrābis, viņš vilka līdzi no vecuma sarukušu nēģeri, kas, pārbīlī zobus atņirdzis, ar zīmēm rādija, ka esot mēms.