— Es to atradu snaužam mazā skabūzītī aiz mājas, — stūrmanis teica. — Viņš, kā liekas, ir pavārs. Nevaru no viņa izdabūt ne vārda! Ko jūs atradāt?
— Aizmigušu princesi. Cssst! Nu kāds ir ienācis.
— Ja nu tas ir Hols, — Snovs nomurdēja, sažņaugdams dūri.
Grīfs papurināja galvu. — Nav īstā vieta kautiņiem. Šeit uzturas sieviete. Un, ja tas ir Hols, gan jau es pirms aizbraukšanas sagādāšu jums izdevību parīko- ties.
Durvis atvērās, un ienāca garš, smagnējs vīrietis. Aiz jostas viņam bija aizbāzts smags kolts ar garu stobru. Viņš tiem uzmeta ašu, bažīgu skatienu, tad sakrokoja seju mīlīgā smaidā un pastiepa roku.
— Sveicināti, svešinieki! Bet neņemiet ļaunā manu vaicājumu — kā gan jums, pie visiem svētajiem, izdevās uziet manu salu?
— Tāpēc, ka bijām nomaldījušies no sava kursa, —1 Grīfs atteica, paspiezdams viņa roku.
— Mans vārds ir Hols, Svizins Hols, — tas sacīja, pagriezdamies, lai pakratītu roku Snovam. — Un man jāatzīstas, ka jūs esat mani pirmie viesi.
— Un šī tad ir jūsu slepenā sala, par kuru jau gadiem tērgā visās piekrastēs? — Grīfs attrauca. — Nu, tagad es zinu formulu, pēc kuras to atrast.
— Kā tad? — Hols strauji ievaicājās.
— Sadauziet savu hronometru, ļaujiet, lai negaiss jūs izmētā riņķī un apkārt, un tad turiet tik acis vaļā, lai saskatītu kokospalmu galotnes paceļamies no jūras!
— Un kāds būtu jūsu vārds? — Hols apjautājās, negribīgi pasmējies.
— Enstejs — Fils Enstejs, — Grīfs nevilcinādamies atbildēja. — Braucu ar «Tēvoci Tobiju» no Džilberta
salas uz Jaungvineju un mēģinu uziet savu garuma grādu. Šis te ir mans stūrmanis misters Grejs, labāks jūrnieks par mani, tomēr līdz ar hronometra zaudējumu tāpat zaudējis sajēgu kā es.
Grīfs pats nezināja, kālab īsti melo, bet viņš juta kārdinājumu un padevās tam. Viņš neskaidri noģida, ka te kaut kas nav kārtībā, tomēr nevarēja parādīt ar pirkstu, kur tad ir nekārtība. Svizins Hols bija paresns vīrs ar apaļu seju, smaidīgām lūpām un smieklu krunciņām acu kaktiņos. Bet Grīfs jau agrā jaunībā bija uzzinājis, cik maldinošs var izrādīties šāds cilvēka tips, tāpat kā nevainīgi zilas acis aiz labsirdīga skatiena var slēpt daudz ko citu.
— Ko jūs darāt ar manu pavāru? Vai savējo esat pazaudējuši un gribat nolaupīt šito? — Hols ieminējās. — Laidiet jau nu labāk vaļā, ja gribat dabūt vakariņas. Mana sieva arī ir še un ļoti priecāsies jūs satikt… viņa jau tās sauc par pusdienām un nevar vien beigt mani rāt, ka es lietojot nepareizus vārdus, bet es nu reiz esmu vecmodīgs cilvēks. Manējie pusdienas arvien ēda dienas vidū. Nevaru tikt vaļā no bērnības paražām. Vai negribat nomazgāties? Es gan gribu. Paskatieties vien uz mani! Esmu nostrādājies kā zirgs — tur ārā kopā ar nirējiem … pērlenes, ziniet. Bet jūs jau, protama lieta, paši saodāt.
V
Snovs aizbildinājās, ka nevarot atstāt šoneri bez uzraudzības, un atkal aizbrauca uz to. Viņam nepavisam netikās lauzt maizes riecienu kopā ar cilvēku, kas viņu aplaupījis, un bez tam bija nepieciešams iestāstīt ka- naku matrožiem, cik svarīgi ir uzturēt spēkā Grīfa melus. Vienpadsmitos vakarā Grīfs ieradās uz kuģa, kur stūrmanis viņu jau gaidīja.
— Kaut kas te notiek — šajā Svizina Hola salā, — Grīfs teica, galvu grozīdams. — Es nespēju izdibināt, kas tas ir, bet skaidri izjūtu to. Kas gan par cilvēku ir šis Svizins Hols?
Snovs nogrozīja galvu.
— Tas cilvēks tur krastā gan nekad nav pircis grāmatas, kas stāv grāmatplauktos, — Grīfs pārliecināti paskaidroja. — Viņš arī nekad nevar būt izprātojis apslēptas apgaismošanas spuldzes. Viņš ir mazliet iemanījies no ārienes rādīties pieklājīgs, bet būtībā ir un paliek raupjš kā zirga skrāpis. Viņš ir slīpēts blēdis. Un tad šī banda, kas dzīvo kopā ar to, — viņus sauc par Votsonu un Gormenu; viņi ieradās, kad jūs jau bijāt aizbraucis … nu īsti jūras vilki, tā pusmūža gados, malti un mīcīti, stīvi kā ierūsējušas naglas, tikai divkārt bīstamāki, īsti razbainieki ar šaujamiem aiz jostām, un tiem nepavisam nešķiet, ka es būtu īstais, kam vajadzētu draudzēties ar Svizinu Holu. Un šī sieviete! Tā ir īsta lēdija. Vārda pilnā nozīmē. Viņa pazīst Dienvidameriku kā savus piecus pirkstus un Ķīnu tāpat. Esmu pārliecināts, ka viņa ir spāniete, kaut gan angliski runā kā dzimta angliete. Viņa ir daudz ceļojusi. Mēs runājām par vēršu cīņām. Viņa redzējusi tās Gvajakilā, Meksikā un Seviļā. Viņai ir plašas zināšanas par kotiku.
Un vēl kaut kas man nedod mieru. Viņa saprot mūziku. Es vēl pajautāju, vai viņa pati spēlē. Un viņš taču šo māju iekārtojis kā pili. Ja jau tā, kāpēc tad viņš nav tai iegādājis klavieres? Un vēl kas: viņa ir tāda žirgta un mundra, bet, tikko viņa sāk runāt, šis ne acu no viņas nenolaiž. Sēž kā uz adatām un nemitīgi maisās starpā, pats pārņemdams sarunu pavedienu. Sakiet — vai esat kādreiz dzirdējis, ka Svizins Hols būtu precējies?
— Goda vārds, nezinu, — stūrmanis atteica. — Ne prātā nav nācis par to lauzīt galvu.
— Viņš to iepazīstināja kā misis Holu. Un Votsons un Gormens viņu pašu sauc par Holu. Tas tikai ir skaists pārītis, šie abi puiši. To visu es nekādi nespēju izprast.
— Ko jūs šinī sakarībā esat nodomājis darīt? — Snovs vaicāja.
— O, pagaidām tāpat vien pakavēties te. Tiem tur krastā ir dažas grāmatas, kuras man gribētos izlasīt. Jums rīt vajadzēs nolaist štengu un to pamatīgi pārbaudīt. Mēs taču esam pārcietuši negaisu, paši zināt. Savediet kārtībā takelāžu, ja jau reiz esat ķērušies pie remonta! Pārskatiet visu smalki jo smalki un nemaz nesteidzieties!
VI
Nākamajā dienā Grīfa aizdomas atrada jaunus pieturas punktus. Jau agri izbraucis malā, viņš lēnā garā soJoja pāri mazajai saliņai uz barakām, kur mitinājās nirēji. Kad viņš pienāca klāt, tie patlaban kāpa laivās, un viņu nepatīkami pārsteidza fakts, ka ar kanakiem te apgājās sliktāk nekā ar ķēdēs saslēgtiem cietumniekiem. Turpat atradās arī visi trīs baltie, un Grīfs ievēroja, ka katram bija līdzi šautene. Hols apsveica viņu- diezgan familiāri, bet Gormens un Votsons nīgri pašķielēja, norūkdami savus strupos labrītus.