Grīfs pārlaida tām acis un aplēsa, ka to vērtība var būt no simt līdz tūkstoš dolāru gabalā, kamēr dažas īpaši lielas pērles būs vēl nesalīdzināmi dārgākas.
— Ak, kas par skaistulītēm, kas par daiļaviņām! — izsaucās misis Hola, pēkšņi paliekdamās uz priekšu un skūpstīdama tās.
Vēl pēc dažām minūtēm viņa piecēlās un pateica arlabvakaru.
— Jāsaka — ardievu, — Grīfs atteica, saņemdams viņas roku. — Mēs izbrauksim, rītam austot.
— Tik piepeši! — viņa atsaucās, tomēr Grīfs labi redzēja, cik apmierināti uzdzirkstīja viņas vīra acis.
— Jā, — Grīfs turpināja. — Visi remonta darbi pabeigti. Es nekādi nevaru no jūsu laulātā drauga izlūgties salas garuma grādu, kaut gan nebeidzu cerēt, ka viņš vēl kļūs pieļāvīgāks.
Hols pasmējās un pakratīja galvu, un, kad sieva bija izgājusi no istabas, ierosināja iedzert pēdējo atvadu glāzīti. Pie šīs glāzītes viņi nu sēdēja smēķēdami un sarunādamies.
— Kā pēc jūsu domām — cik tās būtu vērtas? — Grīfs ievaicājās, norādīdams pērļu birumu uz galda. — Tas ir, cik pērļu uzpircēji varētu dot jums atklātā tirgū?
— O, kādus septiņdesmit piecus vai astoņdesmit tuk- stošus, — Hols nevērīgi attrauca.
— Baidos, ka vērtējat par zemu. Es mazliet pazīstu pērles. Ņemsim kaut šo pašu vislielāko. Tā ir pilnīgi nevainojama. Ne centu mazāk par pieciem tūkstošiem dolāru. Kāds multimiljonārs reiz samaksās divtik daudz, kad starpnieki būs noņēmuši savus meslus. Un nemaz nenieciniet sīkās pērlītes, jums jau šo baroka pērlīšu ir veselām kvartām. Un baroka pērlītes pašlaik nāk modē. Tās ar katru gadu arvien vairāk izķer, un to vērtība jau dubultojusies.
Hols aplūkoja savu pērļu klāstu ciešāk un ilgāk, aprēķinādams atsevišķo pērļu vērtību un balsī izteikdams kopsummu.
— Jums taisnība, — viņš pievienojās. — Tās būs vērtas visus simttūkstoš dolārus.
— Un par cik jūs apvērtētu savus ražošanas izdevumus? — Grīfs turpināja. — Jūsu paša, divu palīgu un nirēju darbu?
— Ar pieciem tūkstošiem tie būtu segti.
— Tātad pērles jums ienestu deviņdesmit piecus tūkstošus skaidra atlikuma?
— Apmēram tā. Bet kālab jūs tik ziņkārīgs?
— Nu, es tikai tā gudroju … — Grīfs apklusa, lai iztukšotu savu glāzi. — Gudroju, kā lai sagādā jums taisnīgu atlīdzinājumu. Es domāju, ka varētu piešķirt jums un jūsu ļaudīm braucienu par brīvu uz Sidneju un šos piecus tūkstošus dolāru … vai, pareizak, septiņus tūkstošus piecus simtus. Jūs esat dūšīgi strādājuši.
Nesaraudamies, nepakustinādams ne muskuli, otrs tikai saausījās un saspringa. No apaļās sejas jautrība izgaisa kā liesma no izdzēstas sveces. Smaids vairs neaizēnoja viņa acis, un to dziļumos atsedzās šā vīra skarbā, bīstamā dvēsele. Viņš runāja klusā, piesardzīgā balsī.
— Pie velna, ko īsti jūs ar to gribat teikt?
Grīfs uzsvērti vienaldzīgi no jauna iededzināja savu cigāru.
— Es nu nezinu, kā lai iesāk, — viņš atteica. — Stāvoklis ir… khe … diezgan kutelīgs… jums. Redziet, es mēģinu būt atklāts. Kā jau teicu, jūs esat strādājis dūšīgi. Es nemaz negribu šīs pērles jums konfiscēt. Vēlos samaksāt jums par zaudēto laiku, pūlēm un izdevumiem.
Acumirkli otra vīra seja sastinga pilnīgā vainas apziņas grimasē.
— Un es domāju, ka jūs esat Eiropā, — viņš nomurmināja. Uz brīdi uzliesmoja cerības stars. — Paklau, jūs taču gribat mani izāzēt. Kā lai es zinu, ka jūs esat Svizins Hols?
Grīfs paraustīja plecus. — Šāda āzēšana būtu pavisam nepiedienīga pēc jūsu viesmīlīgās uzņemšanas. Un tāpat nepiedienīgi izskatītos, ja uz salas atrastos divi Svizini Holi.
— Ja nu jūs esat Svizins Hols, kas tad, visu velnu vārdā, esmu es? Vai to jūs arī zināt?
— Nē, — Grīfs nevērīgi atteica. — Bet man nebūtu iebildumu uzzināt.
— Nu, tā nav jūsu darīšana.
— Bez šaubām. Kas jūs esat, tas neattiecas uz lietu. Bez tam es zinu jūsu šoneri, un no tā es arī varu uzzināt, kas esat jūs pats.
— Kā to sauc?
— «Emīlija L.»
— Pareizi. Es esmu kapteinis Rafijs, tās īpašnieks un kungs.
— Malu mednieks roņu nometnēs? Esmu dzirdējis par jums. Kas gan galu galā jūs atvedis šurp manos īpašumos?
— Vajadzēja naudas. Roņu bari jau gandrīz izbeigušies.
— Un pasaules nomaļu stūrīšos kārtība ir jums izdevīgāka, ko?
— Gandrīz tā. Bet nu parunāsim par pašreizējo ķezu, mister Hol. Es varu neganti pretoties. Ko jūs tādā gadījumā darītu?
— To, ko jau teicu. Pat vēl labāk tā. Cik vērta ir «Emīlija L.»?
— Viņas dienas jau pagājušas. Ne vairāk kā desmit tūkstošu, un tā pati jau būtu tīrā laupīšana. Ikreiz, kad tā izbrauc stiprākās bangās, es bažījos, ka tā izbirdinās visu balastu caur dibena plankām.
— Ir jau izbirdinājusi, kapteini Rafij. Pēc pēdējā negaisa es to redzēju ar dibenu uz augšu. Teiksim, tā būtu vērta septiņus tūkstošus piecus simtus. Tātad es samaksāšu jums kopā piecpadsmit tūkstošus un piešķiršu ceļojumu par brīvu. Nekustiniet rokas! — Grīfs piecēlās, piegāja viņam klāt un paņēma viņa revolveri. — Tikai nepieciešamā piesardzība, kaptein. Tagad jūs nāksiet uz kuģi kopā ar mani. Misis Rafijai es šos jaunumus pastāstīšu vēlāk un pierunāšu viņu piebiedroties jums.
— Jūsu rīcība ir jauka, mister Hol, tas man jāsaka, — kapteinis Rafijs vaļsirdīgi atzina, kad laiva piestāja pie «Tēvoča Tobija» sāniem. — Bet paturiet acīs Gormenu un Votsonu! Tie ir īsti blēži. Un pie tās pašas reizes — man gan lāgā netīkas pašam to pieminēt, bet jūs jau redzējāt manu sievu. Es atdevu viņai četras vai piecas pēries. Votsons un Gormens bija ar mieru.