— Nekas vairāk nav jāsaka, kapteini. Pat ne vārda. Šīs pērles paliks viņai. Vai tas esat jūs, mister Snov? Šeit ir mans draugs kapteinis Rafijs, un es gribētu jūs lūgt ņemt viņu savā gādībā. Es braukšu krastā pēc viņa laulātās draudzenes.
VIII
Dāvids Grīfs sēdēja bungalo dzīvojamā istabā pie bibliotēkas galdiņa un rakstīja. Ārā jau rādījās pirmais bālais ausmas svīdums. Šo nakti viņš bija pavadījis vienā darbā. Misis Rafijai vajadzēja veselu divu histērijas stundu, lai iesaiņotu savas un kapteiņa Rafija mantas. Gormens bija saņemts miegā, bet Votsons, kas stāvēja sardzē pie nirējiem, mēģināja pretoties. Līdz šaudīšanai gan nenonāca, bet vienīgi tad, kad viņam uzskatāmi pierādīja, ka spēle zaudēta, viņš uzdeva cīņu un bija ar mieru pievienoties saviem kompanjoniem uz kuģa. Uz laiku drošības labad viņu un Gormenu pieķēdēja stūrmaņa kajītē, misis Rafiju ieslēdza Grīfa kajītē, bet kapteini Rafiju piesēja pie salona galda.
Grīfs pabeidza savu dokumentu un parlasīja, ko bija uzrakstījis:
«Svizinam Holam par pērlēm, kas izzvejotas no lagūnas
(aptuveni vērtējot)…………..
Herbertam Snovam pilnos apmēros glābšanas nauda par tvaikoni «Kaskāde», atlīdzināta pērlēs (aptuveni vērtējot) Kāpt. Rafijam atalgojums un izdevumi par pērļu savākšanu . Kapteinim Rafijam atmaksa par šoneri «Emīlija L.», kas gājis
bojā negaisā . . ■…………….
Misis Rafijai aiz labas sirds piecas skaistas pērles (aptuveni vērtējot)
23 411
Par ceļojumu uz Sidneju četrām personām, katrai 120 dol. Par svina baltumu divu Svizina Hola laivu krāsošanai . . . Svizinam Holam pārpalikums pērlēs (aptuveni vērtējot), kuras atrodamas bibliotēkas galda atvilktnē . . . . . .
100 000 dolāru — 100 000 dolāru» Grīfs parakstīja un datēja dokumentu, tad, brīdi padomājis, pierakstīja apakšmalā:
«P. S. — Bez tam vēl Svizinam Holam esmu parādā trīs grāmatas, ko aizņēmos no bibliotēkas: Hadsona «Fizikālo parādību likumsakarības», Zolā «Parīze» un Mehena «Āzijas problēma», šīs grāmatas vai to pilnu vērtību var saņemt no minētā Dāvida Grifa viņa Sidnejas kantorī.»
100 000 dolāru
60 000 dolāru 7500 „
7500
1100
480
Viņš izslēdza elektrisko apgaismojumu, paņēma grāmatu sainīti, rūpīgi noslēdza ārējās durvis un devās uz laivu, kas lejā jau gaidīja.
SAULES SPALVAS
I
Tā bija Fitu-Ivas sala — Polinēzijas pēdējais neatkarības cietoksnis Dienvidjū- rās. Trīs faktori noteica Fitu-Ivas neatkarību. Pirmais un otrais bija tās nošķirtais ģeogrāfiskais stāvoklis un iedzīvotāju kareivīgais noskaņojums. Tomēr tie vien galu galā nespētu salu paglābt, ja nebijis tā fakta, ka Japāna, Francija, Lielbritānija, Vācija un Savienotās Valstis vienā laikā atklāja, cik ļoti tā iekārojama. Šīs valstis līdzinājās spēlmaņiem, kas plēšas viena penija dēļ. Tās stājās cita citai ceļā. Šo piecu valstu kara kuģi drūzmējās Fitu-Ivas vienīgajā mazajā ostiņā. Klīda baumas par karu, tika draudēts ar karu. Ēzdami brokastīs grauzdētas maizes šķēli, cilvēki visā pasaulē lasīja veselas avīžu slejas f)ar Fitu-Ivu. Kāds jenkiju matrozis tolaik īsi un kodolīgi izteicās — visas šīs valstis gribot reizē iecelt kājas silē.
Tā nu bija iznācis, ka Fitu-Iva bija izvairījusies pat no kopēja protektorāta, un karalis Tulifau, saukts vēl par Tui Tulifau, netraucēti noteica tiesu un likumus savā baļķu pilī, ko kāds Sidnejas tirgonis tam bija uzcēlis no Kalifornijas sarkankoka. Tui Tulifau bija ne vien, kā mēdz teikt, karalis ikvienu collu, bet viņš bija karalis ikvienu sekundi. Kaut gan valdīja jau piecdesmit astoņus gadus un piecus mēnešus, pats viņš bija tikai piecdesmit astoņus gadus un trīs mēnešus vecs. Tas ja- saprot tā, ka valdnieks viņš bija piecus miljonus sekunžu ilgāk, nekā vispār elpoja, jo viņu kronēja divus mēnešus pirms dzimšanas.
Viņš bija karalisks karalis, valdniecisku apmēru vīrs sešarpus pēdu garumā un, nebūdams nemaz pārmērīgi aptaukojies, svēra trīssimt divdesmit mārciņas. Tas tomēr nav nekas neparasts polinēziešu «virsaišu dzimtā». Sepeli, viņa karaliene, bija sešas pēdas un trīs collas gara un svēra divsimt sešdesmit mārciņas, bet viņas brālis Uiliami, kas komandēja armiju tajos brīžos, kad nebija jāpilda premjerministra pienākumi, pārspēja viņu par vienu collu garumā un pussimt mārciņām svarā. Tui Tulifau bija jautras dabas, liels dzīrotājs un plītnieks. Tāpat jautri ļaudis bija visi viņa pavalstnieki, izņemot tās reizes, kad noskaitās; tad viņi, gadījās, atļāvās pat apmētāt ar sprāgušiem sivēniem savus ap- kaitinātājus. Bez tam viņi savā reizē prata cīnīties ne sliktāk par maoriem, — to senajās dienās bija nācies piedzīvot viņu piekrastē pirātiskajiem sandelkoku un vergu tirgotājiem.
II
Grīfa šoneris «Kantāni», pirms divām stundām pabraucis gar Pīlāru klintīm pie eejas, tagad gausi virzījās pa ostu, jo brīze vēdināja tikai vieglas vēsmiņas un nevarēja vien saņemties, lai sāktu pūst kārtīgi. Bija dzestrs, zvaigžņots vakars, un viņi šļaucījās pa pupi, gaidīdami, kamēr šī gliemeža gaita viņus novedīs līdz enkurvietai. Villijs Smī, kravas pārzinis, iznāca no kajītes, grezni uzcirties savā krasta tualetē. Stūrmanis pašķielēja uz viņa kreklu no vissmalkākā un baltākā zīda un zīmīgi noirdza.
— Šovakar laikam būs dejas? — Grīfs piezīmēja.
— Nē, — stūrmanis atteica. — Tas jau Taituas dēļ. Villijs viņā ieķēries.