vaicājis: ir jums džins? Šoreiz jums prasa ostas priekšnieks.
— Esat gan jūs saņēmis veselu vezumu uz saviem pleciem, — Grifs pavīpsnāja.
— Tāds ir baltā cilvēka liktenis. Šie nelietīgie tirgotāji visu uzkrāvuši nabaga Tui Tulifau, vislabsirdīgākajam valdniekam, kāds vien jebkad sēdējis Dienvidjūru salu tronī un baudījis sakņu liķieri no impēriskā kala- baša. Tālab es, Kornēlijs, — labāk sakot, Fulualea, — ir šite, lai pieraudzītu, ka viss notiek pēc tiesas un taisnības. Kaut arī man ļoti netiktos to darīt, kā ostas priekšniekam man ir pienākums atzīt jūs par vainīgu' karantēnas laušanā.
— Karantēnas?
— Tāds ir ostas ārsta noteikums. Nekādas saskares ar krastu, pirms kuģis nav pārmeklēts. Kāda drausmīga nelaime nāktu pār paļāvīgajiem iedzimtajiem, ja jums uz kuģa būtu bijušas vēja bakas vai garais klepus! Kurš ir šite, kas var aizstāvēt maigos, uzticīgos polinēziešus? Es, Fulualea, Saules Spalvas, stāv savā augstajā misijā.
— Kurš tad, pie velna, ir tas ostas ārsts? — Grīfs apjautājās.
— Tas ir es, Fulualea. Jūsu pārkāpums ir nopietns. Ņemiet vērā, ka jūs ir sodīts ar piecām kastēm pirmklasīga Holandes džina.
Grīfs gardi nosmējās. — Gan jau salīgsim, Kornēlij. Nāciet uz kuģa, iemetīsim!
Saules Spalvas šo piedāvājumu atvairīja ar lielmanīgu žestu. — Tā ir kukuļošana. Par to es nekā negrib dzirdēt — es paliek uzticīgs savai dienišķajai maizei. Un kālab jūs nav uzrādījis sava kuģa dokumentus? Kā muitas pārvaldes priekšnieks es jūs nosodu ar piecām mārciņām un vēl divām kastēm džina.
— Paklausieties, Kornēlij! Joks paliek joks, bet tas nu jau iet par tālu. Te jums nav nekāda Levuka. Man gandrīz vai gribētos kraut jums reiz pa degunu. Mani vis jūs tā nepaķersiet.
Saules Spalvas sabijās un nemierīgi pamīņājās atpakaļ.
— Neuzdrošinās pielietot varas darbus, — viņš draudēja. — Jums ir taisnība. Šeit nav Levuka. Un taisni
šinī sakarībā, tā kā aiz manis stāv Tui Tulifau un karaliskā armija, jūs paķert ir tieši tJP;, ko es vēlas un ko es darīs. Šīs soda naudas jūs samaksās nekavējoties, vai arī es konfiscēs jūsu kuģi. Jūs jau nav pirmais. Vai tad nu tas ķīnīzeru pērļu uzpircējs Pīters Džī ko citu darīja — vienīgi iešmauca ostā, pārkāpdams visus priekšrakstus un lietodams rupju muti tikai to pāris nieka naudas sodu dēļ. Nē, tos viņš negribēja maksāt, un tagad viņš sēž uz sauszemes, lai pārdomātu to visu.
— Jūs taču negribat sacīt, ka . ..
— Skaidrs, ka es grib. Savus augstos pienākumus pildīdams, es atsavināju viņa šoneri. Piektā daļa karaliskās armijas vīru tagad stāv uz tā kuģa sardzē. No šās dienas par nedēļu to pārdos. Kravas telpās daži desmiti tonnu gliemežvāku, un es tagad gudro, vai nevarēs jums tos pārdot par džinu. Es var jums piedāvāt sevišķi labu veikalu. Kā jūs teicāt — cik daudz džina jums ir?
— Ko, vai vēl vajag džina?
- Kāpēc ne? Tui Tulifau tak ir karalisks žūpa. Protama lieta, ka man nākas strādāt virsstundas, lai viņu apgādātu, jo viņš džinu šķaida ar brīnum devīgu roku. Viss liekēžu augstmaņu bars pastāvīgi ir pierijies līdz kaklam. Kaut kas šausmas. Vai jūs maksās tos sodus, mister Grīf, vai es būs spiests spert stingrākus soļus?
Grīfs nepacietīgi apsviedās uz papēža.
— Kornēlij, jūs esat piedzēries. Padomājiet taču un nāciet pie prāta! Vecās, trakulīgās Dienvidjūru dienas ir pagājušas. Tādus jokus jūs vairs nevarat atļauties.
— Ja jūs domā, ka tagad jūs dosies uz ķuģa, jnister Grīf, tad es var pateikt, lai jūs par velti nepūlas. Es jau jūsu sugu pazīst. Es paredzēju jūsu stūrgalvīgo ietiepību. Un izrādījās, ka tieši tāds jūs ar ir. Tepat krastā jūs atradīs savu apkalpi. Kuģis ir konfiscēts.
Grīfs atkal pavērsās pret viņu, vēl arvien pa pusei pārliecināts, ka viņš joko. Fulualea atkal bailīgi atkāpās. Tam blakus tumsā iznira liela auguma cilvēks.
— Vai tas tu, Uiliami? — Fulualea iedūdojās. — Te ir vēl viens jūras laupītājs. Stāvi man klāt ar savu roku spēku, ak spēcīgais brāli!
— Sveicināts, Uiliami,— Grifs teica.— No kura laika tad Fitu-Ivā vafda Levukas blčkomeri? Viņš saka, — mans šoneris esot konfiscēts. Vai tas tiesa?
— Tas-ir tiesa, — Uiliami atrūca dobjā krūšu balsi.
— Vai jums vēl ir tādi zīda krekli kā Villijam Smī? Tui Tulifau vēlētos sev tādu kreklu. Viņš ir dzirdējis par to.
— Tas viss ir viena alga, — Fulualea pārtrauca.
— Krekli vai šoneri, karalis tos dabūs.
— Diezgan augstu jūs sniedzaties, Kornēlij, — Grīfs noņurdēja. — Tā taču ir viszemiskākā laupīšana. Jūs esat atsavinājis manu šoneri, pat nedodams man iespēju izteikt iebildumus.
— Kādu iespēju? Kad mēs šite pat stāvējām, vēl ne piecas minūtes nav pagājušas, vai jūs neatteicās maksāt sodu?
— Bet tad kuģis jau bija konfiscēts.
— Skaidrs, un kāpēc gan ne? Vai tad es nezināju, ka jūs atteiksies? Viss darīts godīgi, nav nekādas netaisnības … Ak taisnība, šī spožā, īpašā zvaigzne, kuras mirdzošo altāri Kornēlijs Dīzijs jeb Fulualea, kas ir tas pats, vienmēr pielūdz! Šļūc pa diegu, mister tirgotāj, vai arī es jums uzrīdīs pils sardzi. Uiliami, ir gan šausmīgs raksturs šitam tirgotājam. Pasauc sargus!
Uiliami iepūta svilpē, kas kokosriekstu šķiedras auklā karājās uz viņa platajām, kailajām krūtīm. Grīfs nikni pastiepa roku pēc Kornēlija, kas ieģenģerēja drošā patvērumā aiz Uiliami masīvā stāva. Kāds ducis staltu polinēziešu, neviens mazāks par sešām pēdām, noskrēja lejā pa pils taku un nostājās rindā aiz sava komandiera.