Viņas žests pauda apsūdzību, un es paraustīju plecus, tā likdams saprast, ka neapzinos nekādu vainu noziegumā, ko man uzkrauj.
— Zini, ak baltais cilvēk, tā ir tavas cilts vaina, visu balto cilvēku vaina, ka mums abiem ar vīru mūža galā nav vairs gaļas un mēs sēžam aukstumā bez tabakas.
— Nu nē, — Ebitss stingri noteica ar skaidrāku taisnības izjūtu. — Mums ir nodarīts pāri, tas tiesa; tomēr baltais cilvēks-nezināja, ka nodara mums pārestību.
— Kur Moklans? — Zilla uzstājīgi prasīja. — Kur tavs stiprais dēls Moklans un tās zivis, ko viņš arvien labprāt nesa, lai tu tās ēstu?
Sirmgalvis papurināja galvu.
— Un kur Bidaršiks, tavs stiprais dēls? Viņš arvien- bija varens mednieks, un arvien viņš no brieža un ka- ribu pārnesa tev gardos mugurgabala treknumus un mīkstās žāvētās mēles. Es vairs neredzu neviena trekna mugurgabala un nevienas mīkstas žāvētas mēles. Tavs vēders jau dienām ilgi pildīts ar tukšumu, un cilvēkam no tās nožēlojamās meļu cilts nākas pabarot tevi.
— Nu nē, — vecais Ebitss laipnā garā iejaucās, — baltais cilvēks nav melis. Baltais cilvēks runā patiesību. Allaž un arvien baltais cilvēks runā patiesību. — Viņš uz brīdi apklusa, apsvērdams, ar kādiem vārdiem izteikt mērenāk to skarbo, kas viņam sakāms. — Tomēr baltais cilvēks runā patiesību dažādi. Šodien viņš runā patiesību vienādi, rīt viņš runā patiesību otrādi, un nav iespējams saprast ne viņu, ne arī viņa patiesības ceļus.
— Šodien runāt patiesību vienādi, rīt runāt patiesību otrādi — tas nozīmē melot, — skanēja Zillas negrozāmais spriedums.
— Balto cilvēku izprast nav iespējams, — Ebitss tiepīgi palika pie sava.
Gaļa, tēja un tabaka, šķiet, bija atkal atgriezušas viņu dzīvē', un viņš spēja stingrāk saistīt domu tēlus, kas slīdēja gar vecuma aizmiglotajām acīm. Viņš pat saslējās staltāk. Balss bija zaudējusi žēlabaino un smilkstošo pieskaņu, kļūdama stingra un noteikta. Viņš pievērsās man cienīgi, uzrunādams mani kā līdzīgs līdzīgu.
— Baltā cilvēka acis nekad nav slēgtas, — viņš iesaka. Baltais cilvēks redz visu, viņš domā lielas dor iii.is un ir ļoti gudrs. Tomēr baltais cilvēks šodien nav l.ul', pat:, ka baltais cilvēks rītdien, un izprast viņu nav iespējams Viņš neko nedara allaž vienādi. Un neviens nespej nojaust, ka viņš rīkosies turpmāk. Indiāņi vienu un to pašu lietu allaž dara vienādi. Briedis allaž nāk lejā no augstajiem kalniem, kad iestājusies ziema. Lasis allaž ierodas pavasarī, kad ledus upe izgājis. Ļaudis allaž mēdz visu ko darīt vienādi, un indiānis to zina un saprot. Bet baltais cilvēks neko nedara vienādi, un indiānis to nespēj ne zināt, ne saprast.
Tabaka ir ļoti laba. Tā ir barība izsalkušam cilvēkam. Spēcīgu vīru tā dara stiprāku un niknajam liek aizmirst dusmas. Tādēļ arī tabaka ir dārga. Tā ir ļoti dārga. Indiānis dod lielu lasi par vienu tabakas lapu, un šās tabakas viņam pietiek ko zelēt ilgam laikam. Tabakas sulā, lūk, slēpjas viss labums. Kad tā plūst lejup pa rīkli, tā dod patīkamu sajūtu iekšpusē. Bet baltais cilvēks! Kad mute tam pilna ar tabakas sulu, ko viņš dara? Šo sulu, šo milzum dārgo sulu viņš izspļauj sniegā, un pagalam tā ir. Vai baltajam cilvēkam patīk tabaka? Es nezinu. Bet, ja viņam tabaka patīk, kālab viņš izspļauj pašu dārgāko un liek tam sniegā iet bojā? Tā ir liela muļķība, kas nav izprotama.
Viņš apklusa, papakšķināja pīpi un, pamanījis, ka ta izdzisusi, padeva to Zillai, kas notrausa baltajam cij- vēkam veltīto nievu smīnu no lūpām, lai sakļautu tās ap pīpes kātu. Ebitss šķita no jauna atslīgstam vecuma vārgumā, stāsts palika nepabeigts, un es ievaicājos:
— Kas tad noticis ar taviem dēliem Moklanu un Bi- daršiku? Un kālab gan jūs abi ar veco sievu mūža galā esat bez gaļas?
Viņš uztrūkās kā no snaudas un ar pūlēm atslējās.
— Zagt nav labi, — viņš teica. — Ja suns pakampj tavu gaļu, tu sit suni ar rungu. Tāds ir likums. Tas ir likums, ko cilvēks devis par suni, un sunim jādzīvo pēc šā likuma, citādi viņš dabū just rungu. Ja cilvēks paņem tavu gaļu vai tavu laivu, vai tavu sievu, tu nokauj šo cilvēku. Tāds ir likums, un tas ir labs likums. Zagt nav labi, un tālab ir likums, ka cilvēkam, kas zog, jāmirst. Kas lauž šo likumu, tam smagi jācieš. Un mirt — tās ir smagas ciešanas.
— Bet, ja tu nonāvē cilvēku, kālab tad tu nenosit suni? — es vaicāju.
Vecais Ebitss palūkojās manī izbrīnījies kā bērns, kamēr Zilla gluži atklāti noņirdza par manu aplamo jautājumu.
— Tāds, rau, ir baltā cilvēka ceļš, — Ebitss nomurmināja vieglā rezignācijā.
— Tāda ir baltā cilvēka muļķība, — Zilla atcirta.
— Lai tad vecais Ebitss pamāca balto cilvēku gudrībā, — es laipni ierosināju.
— Suni nenosit tāpēc, ka tam jāvelk cilvēka kamanas. Cilvēks nekad nevilks otra cilvēka kamanas, tālab arī cilvēku nokauj.
— Ak tā, — es nomurmināju.
— Tāds ir likums, — vecais Ebitss turpināja. — Bet nu uzklausi, ak baltais cilvēk, un es tev pastāstīšu par lielu muļķību. Dzīvo kāds indiānis. Viņa vārds ir Mo- bitss. Viņš nozog baltajam cilvēkam divas mārciņas miltu. Ko nu baltais cilvēks dara? Vai viņš sit Mobitsu? Nē. Vai viņš nokauj Mobitsu? Nē. Ko tad viņš dara ar Mobitsu? Es tev pastāstīšu, ak baltais cilvēk. Viņam ir māja. Viņš paņem Mobitsu tajā mājā. Jumts tur ir labs. Sienas ir biezas. Viņš kurina uguni, lai Mobitsam būtu silti. Viņš dod Mobitsam daudz ko ēst. Tas ir labs ēdiens. Ne savu mūžu vēl Mobitss nav ēdis tik labu barību. Tur ir žāvēta gaļa un maize, un pupu bez sava gala. Mobitss dzīvo labas dienas.
Pie durvīm ir liela atslēga, lai Mobitss nebēgtu projām. Tā arī ir varena muļķība. Mobitss nemaz negrib bēgt. Tajā vietā taču visu laiku ir bagātīgs ēdiens un siltas segas, un liels pavards. Būtu pavisam muļķīgi bēgt projām. Mobitss nav muļķis. Trīs mēnešus Mobitss paliek tajā vietā. Viņš ir nozadzis divas mārciņas miltu. Par to baltais cilvēks gādīgi aprūpē viņu. Mobitss apēd daudz mārciņu miltu, daudz mārciņu cukura, bet gaļas un pupu viņš ēd bez gala. Tāpat Mobitss dzer daudz tējas. Pēc trim mēnešiem baltais cilvēks atver durvis un saka, lai Mobitss iet projām. Mobitss negrib iet projām. Viņš ir kā suns, kas ilgu laiku barots vienā vietā. Viņš grib palikt tajā vietā, un baltajam cilvēkam Mobitss dzīšus jāizdzen. Tā nu Mobitss nonāk atpakaļ savā ciematā, un viņš ir nobarojies resns. Tāds ir baltā cilvēka ceļš, un tas nav izprotams. Tā ir muļķība, milzīga mujķība.