Jeremija negribīgi pameta ar galvu.
— Tu teici, ka Fitu-Ivas papīrnauda esot papīrs, nu, kā tad ir ar šo angļu naudu? Kas tā ir? .. . Tev jāatbild kā īstam vīram … Visi gaida tavu atbildi, Jeremija.
— Tā ir… tā ir… — apjukušais Jeremija iesāka, bet tad bezpalīdzīgi nokrekšķinājās, jo šo sofismu viņa saprašana vairs nespēja atrisināt.
— Papīrs, tikai papīra gabals, — Kornēlijs nobeidza viņa vietā, atdarinādams viņa atturīgo valodas veidu.
Visu sejas pauda, kuru viņi atzīst par zaudētāju. Karalis sajūsmā sita plaukstas un purpināja: — Tas ir skaidrāk par skaidru, tas ir pavisam skaidri.
— Jūs redzat, viņš pats to atzīst. — Droša uzvaras apziņa bija dzirdama Dīzija balsī un redzama viņa iznesībā. — Viņš neredz nekādu starpību. Starpības arī nav. Tas ir naudas attēls. Tā ir nauda pati.
Pa to starpu Grīfs kaut ko iečukstēja Jeremijam ausī, tas pamāja ar galvu un sāka runāt.
— Bet Papalangi zemēs visiem ir zināms, ka angļu
valdība par šiem papīriem ir ar mieru izmaksāt metāla naudu.
Dīzija uzvara nu bija piļnīga. Viņš turēja paceltu fituīviešu naudas zīmi.
— Vai uz šās papīrnaudas nav rakstīts tas pats?
Atkal Grifs ko pačukstēja.
— Ka Fitu-īva ir ar mieru izmaksāt metāla naudu? — Jeremija pavaicāja.
— Tā tur rakstīts.
Trešo reizi Grīfs pasuflēja.
— Pēc pieprasījuma? — Jeremija taujāja.
— Pēc pieprasījuma, — Kornēlijs apliecināja.
— Tad es tagad pieprasu metāla naudu, — Jeremija teica, izvilkdams nelielu naudaszīmju žūksnīti no maciņa pie savas jostas.
Kornēlijs novērtēja paciņu ar ašu, vērīgu skatienu.
— Labs ir, — viņš bija ar mieru. — Es tev tagad došu metāla naudu. Cik daudz?
— Un mēs redzēsim, kā darbojas šī sistēma, — karalis paziņoja, dalīdamies sava ministra triumfā.
— Jūs visi dzirdējāt! Tagad viņš dos metāla naudu! — Jeremija skaļā balsī uzsauca visiem, kas bija sapulcējušies.
Tai pašā mirklī viņš iegrūda abas rokas grozā un vilka laukā daudzus jo daudzus fituīviešu naudaszīmju sainīšus. Varēja manīt, ka pa visu sanāksmes laukumu izplūst īpatnēja smaka.
— Te man ir, — Jeremija paziņoja, — viens tūkstotis divdesmit astoņas mārciņas seši šiliņi un seši pensi. Te būs arī kulīte, kur iebērt metāla naudu.
Kornēlijs atsprāga atpakaļ. Tādu summu viņš nebija gaidījis, un visur, kur vien sanāksmē paraudzījās viņa iztrūcinātās acis, viņš redzēja, ka augstmaņi un runasvīri velk ārā naudaszīmju sainīšus. Armijas vīri ar divu mēnešu algu rokās spiedās klāt sapulces vietai, bet aiz tiem visa tauta, arī naudu vicinādama, lauzās iekšā pagalmā.
— Tas ir bankas grautiņš, un jūs uz to ir sakūdījis, — viņš pārmetoši teica Grifam.
— Te ir maisiņš, kur iebērt metāla naudu, — Jeremija skubināja.
— Būs jāatliek, — Kornēlijs teica izmisis. — Pašlaik nav bankas darba laiks.
Jeremija pavicināja kādu naudas sainīti. — Par bankas darba laiku te nekas nav rakstīts. Pēc pieprasījuma — tā te teikts, un es tagad pieprasu.
— Lai viņi nāk rīt, o Tui Tulifau, — Kornēlijs lūdzās karali. — Rīt viņiem izmaksās.
Tui Tulifau vilcinājās, bet laulātā draudzene paglūnēja viņā, pie kam tās brūnganā roka saliecās un pacēla ietekmīgā dūrē savilktu plaukstu. Tui Tulifau mēģināja lūkoties uz citu pusi, tomēr tas viņam neizdevās. Viņš nervozi atkāsējās.
— Mēs gribam redzēt, kā darbojas šī sistēma, — viņš pavēlēja. — Cilvēki nākuši tālu.
— Tu man prasi, lai es izmaksāju tik daudz naudas, — Dīzijs klusā balsī nomurdēja karalim.
Sepeli bija sadzirdējusi, ko viņš teica, un tik sirdīgi ierūcās, ka karalis salēcās un neviļus parāvās tālāk no viņas.
— Neaizmirsti sivēnu! — Grīfs pačukstēja Jeremijam, kas tūdaļ piecēlās kājās.
Ar slaidu mājienu Jeremija apklusināja balsis, kas jau bija sākušas guldzēt.
— Reiz Fitu-īvā bija sens un godājams paradums, — viņš teica, — ka cilvēkam, kas atklāti pieķerts ļaundarībā, ar rungu pārsita krustus un tad viņu bēguma laikā piesēja jūrā pie staba, lai haizivis aprij viņu dzīvu. Diemžēl tās dienas ir pagājušas. Tomēr cits sens un godājams ieradums mums vēl ir palicis. Jūs visi zināt, kāds tas ir. Ja kāds cilvēks izrādās par zagli un meli, viņu dauza ar sprāgušu cūku.
Jeremijas labā roka grāba grozā, un, kaut gan viņam trūka aceņu, beigtais sivēns, ko viņš izvilka, nemaldīgi ķēra Dīzija skaustu. Sviediens bija tik sparīgs, ka ministrs sēdēdams apgāzās uz sāniem un paslēja kājas gaisā. Pirms viņš paspēja atģisties, Sepeli ar tādu žiglumu, ko nemaz nevarēja gaidīt no divsimt sešdesmit mārciņu smagas sievietes, pielēca viņam klāt. Ar vienu roku tā turēja DIziju aiz krekla apkakles, ar otru vicināja virs galvas sivēnu un sajūsminātās karaļvalsts piekrišanas saucienu rūkoņā apveltīja viņu ar karalisku kūlienu.
Tui Tulifau neatlika nekas cits kā vien rādīt laipnu vaigu par sava favorīta negodā krišanu, un viņa treknais miesas blāķis atzvēlās uz paklājiem, raustīdamies varenu smieklu brāzmā.
Kad Sepeli nosvieda kā sivēnu, tā ministru, kāds runasvīrs no pievēja piekrastes pakampa sprāgoni. Kornēlijs jau bija kājās un skrēja, ko mācēja, kad sivēns trāpīja tam pa stilbiem un nogāza to gar zemi. Gan tauta, gan karaspēks klaigādami un smiedamies piedalījās šai izpriecā. Lai kā līkumoja un bēguļoja izbijušais finansu ministrs, visur viņu sastapa vai panāca lidojošais sivēns. Kā izbiedēts trusītis viņš cilpoja starp avokado kokiem un palmām drīz še, drīz tur. Neviena roka viņu neaizskāra un spīdzinātāji arvien pašķīra ceļu viņa priekšā, bet visur tie viņam sekoja, un visur sivēns lidoja viņam pakaļ tik aši, cik aši vien rokas spēja to satvert.