Kad medību troksnis noklusa tālumā pa Irbenāju ceļu, Grīfs veda tirgotājus uz karaļa mantu kambari, un diena jau nāca pie vakara, kad pēdējā fituīviešu banknote bija izmainīta pret metālnaudu.
VIII
Caur mijkrēšļa maigo dzestrumu kāds cilvēks no attāla džungļu skupsnīša īrās uz «Kantāni». Tā bija šķirbaina, saimnieka pamesta laivele, un cilvēks airēja gausi, reizi pa reizei nomezdams airi, lai izsmeltu ūdeni. Ka- naku matroži uzjautrināti irgoja, kad tas piebrauca pie kuģa malas un ar mokām pārrausās pār reliņu. Viņš bija notašķīts no galvas līdz kājām un šķita pa pusei jucis.
— Vai es drīkst runāt kādu vārdu ar jums, mister Grīf? — viņš bēdīgi un pazemīgi apvaicājās.
— Apsēdieties novēja pusē un tā patālāk prom! — Grifs atbildēja. — Vēl mazliet tālāk. Tā būs labāk.
Kornēlijs apsēdās pie reliņa un saņēma galvu abās rokās.
— Tiesa gan, — viņš teica. — Es smird kā līķu pilns kaujas lauks. Galva man vai plīst aiz sāpēm. Skausts gandrīz pārlauzts. Zobi ļogās smaganās. Ausīs džinkst veseli sirseņu pūļi. Mugurkauls izmežģīts. Es ir pārdzīvojis zemestrīci un mēri, un no debesīm kā krusa bira sprāguši sivēni. — Viņš apklusa, izdvesdams nopūtu, kas izbeidzās kunkstā. — Es ir skatījis šausmīgu nāvi. Tādu, par kuru dzejnieki pat ne sapņojuši nav. Ja tevi sagrauztu žurkas vai tevi izvārītu eļļā vai saraustītu ar mežonīgiem zirgiem — tas būtu gan nepatīkami. Bet ka tevi dauza līdz nāvei ar sprāgušu sivēnu! — Viņš aiz šaušalām nodrebuļojās. — Tas nudien pārsniedz cilvēka izdomas spējas.
Kapteinis Boigs dzirdami nošņaukājās, pabīdīja savu audekla atpūtas krēslu tālāk uz pievēja pusi un atkal atsēdās.
— Es ir dzirdējis, ka jūs dosies uz Japu, mister Grīf, — Kornēlijs turpināja. — Un divas lietas es grib jums lūgt: ļaujiet man braukt jums līdzi un dodiet malciņu tā dedzinātā degvīna, no kura es atteicās tai vakarā, kad jūs izkāpa malā.
Grīfs saplaukšķināja rokas, lai ierastos melnais stjuarts, un lika atnest ziepes un dvieļus.
— Ejiet uz priekšgalu, Kornēlij, un vispirms noskrā- pējieties! — viņš teica. — Zēns jums atnesīs kādas bikses un kreklu. Starp citu, pirms jūs aizejat, — kā tas gadījās, ka mēs mantu kambarī atradām vairāk metāl- naudas, nekā jūs bijāt izlaidis papīru?
— Tas bija mans paša ieguldījums, ko atvedu sev līdzi, gatavodamies šai avantūrai.
— Mēs nolēmām atlīdzinājumu par veikalu kavēto darbu, kā arī citus izdevumus un zaudējumus piedzīt no Tui Tulifau, — Grīfs teica. — Tā ka starpība, ko mēs atradām, tiks atdota jums atpakaļ. Tomēr desmit šiliņi būs jāatvelk.
— Par ko tad?
— Vai jūs domājat, ka sprāguši sivēni aug kokos?
Desmit šiliņi par šo sivēnu ir jau ierakstīti kases grāmatā.
Kornēlijs nodrebinādamies palocījās par piekrišanas zīmi.
— Es, protams, var tikai pateikties, ka tas ftebija sivēns par piecpadsmit šiliņiem vai pat par visiem divdesmit.
LEPNĪBAS NAMS
Persivals Fords pats nesaprata, kālab še ieradies. Viņš nedejoja. Viņš ne sevišķi ieredzēja armijas ļaudis. Viņš taču pazina visus tos, kas tur slīdēja un griezās dejā pa plašo Liedaga lanaix , gan virsniekus tikko cietinātajās baltajās uniformās, gan privātos, ģērbušos baltā un melnā, gan sievietes ar atsegtiem pleciem un rokām. Pēc diviem Honolulu pavadītajiem gadiem Divdesmitais pulks nu šķīrās no šejienes, lai dotos uz jauno komandējuma
' Terase, veranda.
vietu Aļaskā, tālab Persivals Fords, viens no salu dižvīriem, labi pazina šos virsniekus, viņu sievas un meitas.
Tomēr starp pazīšanu un patikšanu ir dziļš bezdibenis. Sīs armijas dāmas viņu pat mazliet biedēja. Tās izturējās pavisam citādi nekā sievietes, kas bija pa viņa prātam, — proti, pavecākas dāmas, vecmeitas un jaunavas ar acenēm, vispār visas ļoti nopietnas dažāda vecuma sievietes, ar kurām .viņš tikās baznīcu, bibliotēku un bērnudārzu komitejās un kuras visā pazemībā mēdza ierasties pie viņa pēc ziedojumiem un norādījumiem. Pār šīm sievietēm viņš valdīja ar savu garīgo pārākumu, milzīgo bagātību un augsto vietu, kādu ieņēma Havaju salu komerciālajā aristokrātijā. No tām viņš nebaidījās itin nemaz. To sieyietiskums nebija uzmācīgs. Nu jā, tur jau bija tā lieta. Sīm sievietēm piemita kaut kas cits, labāk sakot, kaut kas vairāk nekā uzbāzīgais dzīves zemiskums. Viņš bija izsmalcināts, kā pats sevī atzina, un šīs armijas dāmas ar atsegtajiem pleciem un kailajām rokām, ar uzmācīgajiem, nekautrīgajiem skatieniem, ar savu dzīvesprieku un izaicinošo sievišķīgumu aizvainoja viņa smalkās jūtas.
Viņš nebija labākās domās arī par virsniekiem, kas uz dzīvi raudzījās vieglprātīgi, mūžu pavadīja dzerdami, smēķēdami un lādēdamies un nodevās visām zemiskajām miesas baudām tikpat nekautrīgi kā viņu sievietes. Armijas ļaužu sabiedrībā viņš arvien jutās neomulīgi. Arī tiem, šķiet, nebija visai omulīgi. Fords arvien nomanīja, ka klusībā tie smīn par viņu, nožēlo vai arī tikai piecieš viņu. Bez tam tie jo uzsvērti lika Fordam saprast, ka viņam, Jūk, trūkstot kaut kā, kas šiem pašiem piemītot bagātīgi, — bet Fords gan tencināja dievam par šo savu trūkumu. Pē! Ne par matu tie neatšķīrās no savām dāmām.
Patiesību sakot, sievietes Persivalu Fordu ieredzēja ne labāk kā vīrieši. Pietika uzmest viņam skatienu, lai kļūtu skaidrs, kāpēc tas tā. Viņš gan bija labi noaudzis, nepazina nopietnu slimību, pat ne vieglas sirgša- nas, tomēr viņam galīgi trūka dzīvīguma. Viss viņā bija neizteiksmīgs. Ne niecīgākā kvēle gan laikam ne- dzirkstīja asinīs, kas bija barojušas un veidojušas šo garo, šauro seju, plānās lūpas, kalsnos vaigus un mazās, skadrās acis. Gludi piesukātie pelnu krāsas mati, taisni un reti, lika nojaust, cik trūcīgā augsnē tie auguši, un plānais, smalki veidotais deguns mazliet atgādināja knābi. Vārgās asinis viņam bija atrāvušas visus dzīves priekus un apveltījušas viņu tikai ar vienu vienīgu pārmērību, proti, ar taisnīguma apziņu. Viņš nemitīgi mocījās prātojumos par taisnīgu rīcību, un darīt visu tā, lai būtu pareizi, viņa dabai šķita tikpat nepieciešami, kā vienkāršajiem mirstīgiem ir nepieciešams mīlēt un kļūt mīlētiem.