Viņš sēdēja zem algarobas kokiem starp lanai un krastmalu. Pārlaidis acis dejotājiem, viņš pavērsa galvu sānis un sāka raudzīties jūras virzienā pār klusi šalcošo bangotni uz Dienvidu Krustu, kas mirgoja pie apvāršņa. Viņu kaitināja sieviešu kailie pleci un rokas. Bijusi viņam meita, tai gan viņš kaut ko tādu neatļautu, nē, nekad. Tomēr šī prātuļošana bija vistīrākā abstrakcija. Domu gaita nesaistījās ne ar kādu priekšstatu par šādu meitu tiešamībā. Viņš nemaz neredzēja īstu meitu ar rokām un pleciem. Gluži otrādi, nevilšā iedoma par precību iespēju' izraisīja viņa sejā smīnu. Viņam bija trīsdesmit pieci gadi, tomēr trūka jebkādas personīgas pieredzes mīlestībā, un, pēc viņa domām, tā bija nevis kas pasakains, bet vienīgi dzīvniecisks. Ikviens jau var apprecēties. Japāņu un ķiniešu kuliji, kas strādā vergu darbu cukura plantācijās un rīsa laukos, arī taču precas. Pirmajā izdevīgajā gadījumā viņi neizbēgami apprecas. Tas tāpēc, ka viņi dzīvē stāv uz tik zemas pakāpes. Cits nekas jau tiem arī neatliek. Viņi ir tādi paši kā šie armijas aprindu ļaudis. Fordam toties bija citi mērķi — cildenāki. Viņš krasi atšķīrās no tiem, no itin visiem pārējiem. Viņš lepojās ar savu izcelšanos. Viņš vis nebija dzimis no-kādas nekādas nožēlojamas mīlas saistības. Viņš bija piedzimis cēlā laulībā, kur pienākums apvienojies ar ziedošanos augstākiem mērķiem. Viņa tēvs nebija precējies aiz mīlestības. Mīlas stulbums nekad netika jaucis prātu Tzakam Fordam. Kad tas atsaucās aicinājumam doties pie pagāniem, lai sludinātu priecas vēsti, tam pat prātā nenāca doma par precēšanos. Šinī ziņā viņi abi ar tēvu bija gluži vienādi.
Tomēr misijas padome mēdza rīkoties taupīgi. Ar Jaun- ariglijas pavalstniekiem raksturīgo sīkstulību padomes vīri pārdomāja, apsvēra un izlēma, ka precējušies misionāri prasa mazāk izdevumu uz galviņu un darbojas enerģiskāk. Tālab padome pavēlēja īzakam Fordam precēties. Bez tam vēl tā apgādāja viņam arī sievu, otru tādu pašu centīgu dvēseli, kas ne domāt nedomāja par precēšanos, bet kāroja vienīgi strādāt tā kunga darbu pagānu vidū. Pirmo reizi viņi redzējās Bostonā. Padome saveda viņus kopā, visu nokārtoja, un pēc nedēļas viņi jau kā precēti ļaudis devās garajā ceļojumā ap Horna ragu.
Persivals Fords jutās lepns, ka radies no šādas laulības. Viņš bija cēli dzimis un uzskatīja pats sevi par gara aristokrātu. Un viņš lepojās ar savu tēvu. Tā viņam bija tieši kaislība. īzaka Forda staltais, stingrais tēls bija iededzinājis savu zīmogu viņa lepnības apziņā. Uz rakstāmpults viņam stāvēja miniatūra ar šā dieva karavīra attēlu. Guļamistabā karājās īzaka Forda portrets, kas gleznots tolaik, kad viņš kalpoja monarhijai premjerministra postenī. Ne jau pēc izcilas vietas un pasaulīgas mantas dzinās Tzaks Fords, tomēr, būdams premjerministrs un vēlāk baņķieris, viņš izdarīja ievērojamus pakalpojumus misijas lietai. Vācu tirgotāji un angļu tirgotāji, vārdu sakot, visa tirdznieciskā pasaule ņirgājās par īzaku Fordu, šo komersantu — dvēseļu glābēju, bet viņš, īzaka dēls, visu saprata pa savam. Kad iezemieši, pēkšņi izrauti no savas feodālās iekārtas, nespēdami aptvert zemes īpašuma jēdzienu un tā nozīmi, ļāva saviem plašajiem zemes gabaliem izslīdēt no rokām, tad īzaks Fords bija tas, kas atrāva tirgoņu pūlim viņu laupījumu un sagrāba pats sev neizmērojamas neskartas zemes platības. Nav nekāds brīnums, ka tirgotājiem netika kavēties pie šīm atmiņām. Tomēr uz savu neaprēķināmo bagātību viņš nekad nebija raudzījies kā uz savu vien. Viņš uzskatīja sevi par dieva kalpu. No šiem ienākumiem viņš cēla skolas, slimnīcas un baznīcas. Vai tad tā viņa vaina, ka cukurs, cenām strauji krītoties, maksāja četrdesmit procentu mazāk, ka viņš ar savas bankas veiksmīgajām finansu operācijām bija ieguvis personīgā īpašumā dzelzceļu vai ka, starp citu, tie piecdesmit tūkstoši akru Oahu ganību zemes, ko viņš bija pircis par dolāru akrā, ik pēc pusotra gada deva astoņas tonnas cukura no akra? Tomēr, lai nu kā, Izaks Fords bija izcila personība, cienīga, kā Persivals Fords pie sevis sprieda, lai viņa piemineklis stāvētu līdzās Kamehamehas I statujai Tiesu palātas priekšā. īzaks Fords bija miris, bet viņš, tā dēls, turpināja šo labo darbu vismaz tikpat centīgi, ja arī ne tik prasmīgi.
Viņš no jauna pievērsa acis lanai. Kāda gan atšķirība viņš jautāja sev, starp nekaunīgajām hula dejām, ko lēkā zāļu vijumiem joztās iezemietes, un starp dejām, kurās griežas viņa paša rases dekoltētās sievietes? Vai te vispār bija būtiska starpība? Jeb vai visu izšķīra tikai stāvoklis?
Kamēr viņš prātoja par šo problēmu,, kāda roka nogula uz viņa pleca.
— Sveiks, Ford, — ko tad jūs šeit darāt? Vai arī dzīrojat?
— Cenšos būt iecietīgs, doktor Kenedij, pat tikai noskatīdamies, —p Persivals Fords drūmi atbildēja. — Vai jūs nepiesēdīsiet?
Doktors Kenedijs apsēdās un spalgi sasita plaukstas. Atsteidzās balti ģērbts japāņu sulainis.
Kenedijs pasūtīja skotu viskiju ar sodas ūdeni, tad, pagriezies pret līdzās sēdošo, ieminējās: