— Protams, jūs es pat nelūdzu piebiedroties.
— Es tomēr kaut ko pasūtīšu, — Fords stingri noteica. Doktora acis pauda pārsteigumu, un sulainis gaidīja. — Zēn, lūdzu, limonādi.
Doktors sirsnīgi nosmējās, it kā ar viņu būtu pajokots, tad pavērās mūziķos zem hau koka.
—- Nu, tas taču Aloha orķestris, — viņš izsaucās. — Es domāju, ka otrdienas vakaros viņi spēlē Havajas viesnīcā. Kā liekas, tur tie būs saķīvējušies.
Viņa acis uz brīdi pakavējās pie cilvēka, kas spēlēja ģitāru un dziedāja havajiešu dziesmiņu orķestra pavadījumā. Raugoties dziedātājā, viņa seja apmācās un nenoskaidrojās arī tad, kad viņš pievērsās kaimiņam.
— Paklausieties, Ford, — vai jums reiz nebūtu laiks likt mierā Džo Gārlendu? Cik noprotu, jūs esot noskanots pret Labdarības komitejas lēmumu sūtīt viņu uz Savienotajām Valstīm, un es vēlējos par to parunāt ar jums. Man likās, ka jūs tieši priecāsieties, dabūdams viņu projām no šās zemes. Tā jums būtu lieliska izdevība izbeigt šo vajāšanu.
— Vajāšanu? — Persivala Forda uzacis jautājoši pacēlās.
— Sauciet to, kā gribat, — Kenedijs turpināja. — Jūs taču trenkājat šo nabaga velnu jau gadiem ilgi. Bet viņš te nav vainojams. To pat jūs nevarat noliegt.
— Viņš nav vainojams? — Persivala Forda plānās lūpas uz mirkli sakniebās ciešāk. — Džo Gārlends ir izlaidīgs un slinks. Viņš arvien bijis dienaszaglis un slaists.
— Bet tas nav nekāds iemesls, lai jūs tā medītu viņu. Es jūs vēroju no paša sākuma. Pats pirmais, ko jūs ap- sākāt, kad, atgriezies no koledžas, atradāt viņu strādājam plantācijā par lauka luna — jūs viņu atlaidāt, kaut gan jums pieder miljoni, bet viņš saņem sešdesmit dolāru mēnesī.
— Tas nebija pirmais, ko apsāku, — atteica Persivals Fords oficiālā balsī, kādā bija paradis runāt komiteju sapulcēs. — Vispirms es izsacīju viņam brīdinājumu. Pārvaldnieks teica, ka viņš esot dūšīgs luna. Šai ziņā man nebija nekādu iebildumu. Runa bija par to, kā viņš dzīvoja ārpus darba laika. Viņš ārdīja manas darbības rezultātus straujāk, nekā es spēju tos atjaunot. Kāda gan nozīme bija svētdienas skolām, vakarskolām un šūšanās kursiem, ja vakaros turpat atradās Džo Gārlends ar saviem nolādētajiem ģitāras trinkšķiem un ukuleles spēli, ja viņš tur dzēra un dejoja hula? Kad biju viņu jau brīdinājis, es reiz nejauši sastapu viņu — to es nekad neaizmirsīšu, — sastapu tur lejā pie strādnieku būdām. Tas notika vakarā. Jau pa gabalu dzirdēju hula dziesmas, bet tad arī ieraudzīju viņu un visas tās meičas mēnesnīcā dejojam savas nekaunīgās dejas, — tās pašas meitenes, kam biju ziedojis tik daudz pūļu, lai iemācītu viņām tikumīgi dzīvot un pareizi uzvesties. Bez tam vēl trīs no šīm meitenēm,
1 Strādnieks, algādzis.
atceros, tikko bija beigušas misijas skolu. Skaidra lieta, es atlaidu Džo Gārlendu. Es zinu, tas pats notika ari Hilo. Ļaudis apgalvoja, ka es it kā jaucies svešās darīšanās, uzstādams, lai Mesons un Fičs atlaiž Gārlendu. Bet to taču misionāri pieprasīja no manis. Ar savu kļūmo paraugu Gārlends grāva visu viņu darbību.
— Vēlāk, kad viņš sāka strādāt uz dzelzceļa — uz jūsu dzelzceļa, viņu atlaida bez jebkāda iemesla, — Kenedijs izaicinoši atgādināja.
— Nebūt ne, — atbilde sekoja strauji. — Es viņu uzaicināju savā personīgajā kabinetā un veselu pusstundu runāju ar viņu.
— Jūs atlaidāt viņu par nespējību darbā?
— Par amorālu dzīves veidu, ja vēlaties zināt.
Doktors Kenedijs griezīgi nosmējās. — Kāds velns
gan jums iepūtis galvā uzstāties par soģi un tiesātāju? Vai tad zemes īpašnieka stāvoklis jTims piešķīris pārraudzību pār jūsu labā vergojošo cilvēku nemirstīgajām dvēselēm? Esmu jūsu ārsts. Varbūt arī man rīt sagaidāms jūsu rīkojums — atteikties vai nu no viskija ar sodu, vai arī no jūsu aizgādības? Ko vēl ne! Ford, jūs uz dzīvi raugātīes pārāk spīvi. Atcerieties, kad Džo bija iekūlies tajā kontrabandas ķezā (pie tam viņš nemaz nestrādāja jūsu uzņēmumā) un atrakstīja jums, lūgdams samaksāt par viņu soda naudu, jūs mierīgi ļāvāt viņam sešus mēnešus nostrādāt spaidu darbos uz rifa. Nepiemirstiet, toreiz jūs pamētāt Džo Gārlendu nelaimē. Jūs viņu nežēlīgi atstūmāt; un tomēr es atminos pirmo dienu, kad jūs iestājāties skolā — mēs taču dzīvojām vienā pansijā, tikai jūs mācījāties dienas maiņā, — un jūs vajadzēja iesvētīt skolas dzīvē. Trīs- reizēja iegremdēšana zem ūdens peldbaseinā — atcerieties, tā bija kārtējā deva, kas jāsaņem katram jaunatnācējam skolēnam. Bet jūs turējāties pretī. Jūs apgalvojat, ka neprotot peldēt. Jūs bijāt pārbijies, kritāt histērijā … r
— Jā, zinu, — Persivals Fords gausi atteica. — Es biju nobijies. Un tie bija meli, ka neprotu peldēt… Es biju vienkārši nobijies.
— Un vai atceraties, kurš tad metās cīniņā par jums? Kurš meloja jūsu labā negantāk, nekā jūs pats pratāt melot, un zvērējās labi zinām, ka jūs tiešām nemākot peldēt? Kurš ielēca baseinā un izvilka jūs ārā pēc pirmās iegremdēšanas, un kuru par to tikko nenoslīcināja pārējie zēni, kas bija ievērojuši, ka jūs protat peldēt?
— Protams, atceros, — kaimiņš vēsi atteica. — Bet viens augstsirdības gadījums bērnībā neattaisno sliktu dzīves veidu visu pārējo mūžu.
— Viņš taču nekad jums nav nodarījis nekā ļauna — tieši jums personīgi, es domāju?
— Nē, — skanēja Persivala Forda atbilde. — Tieši tas dara manu nostāju nesatricināmu. Man pret viņu nav itin nekāda personīga naida. Viņš ir slikts cilvēks, tas viss. Viņa dzīve ir slikta …
— Citiem vārdiem sakot, tas nozīmē, ka viņš nav ar jums vienis prātis par to, kādā veidā dzīve īsti jādzīvo, — doktors iebilda starpā.