— Varat teikt arī tā. Tas nav svarīgi. Viņš ir laisks un …
— Ar ko pietiek, — atkal runātājs tika pārtraukts, — lai attaisnotu visas tās neskaitāmās reizes, kad jūs viņu izsviedāt no darba vietas.
— Viņš ir netikumīgs . ..
— Ak nu, beidziet taču reiz, Ford! Pietiek malt vienu un to pašu. Jūs esat visīstākais Jaunanglijas stīvmugu- ris. Džo Gārlends ir pa pusei kanaks. Jūsu asinis ir šķidras. Viņa asinis kūsā. Dzīve jūsu acīs ir pavisam kas cits nekā viņa acīs. Viņš caur dzīvi iet smiedams, dziedādams un dejodams, līksms, pašaizliedzīgs, draugs ikvienam — gluži kā bērns. Jūs caur dzīvi virzāties kā staigājoša lūgšanu mašīna, jums nav neviena drauga, izņemot taisnīgos, un taisnīgie ir tie, kuri par taisnīgu uzskata to pašu, ko jūs. Un galu galā — kas gan zina? Jūs dzīvojat kā eremits. Džo Gārlends dzīvo kā lāga puisis. Kuram dzīve sniedz vairāk? Mums par dzīvi atlīdzina, kā paši zināt. Ja»alga nepietiekama, mēs pametam šādu darba vietu, kas tad arī, ticiet man, ir iemesls visām ar prātu apsvērtajām pašnāvībām. Džo Gārlends nomirtu badā ar to atalgojumu, kādu jūs saņemat no dzīves. Ieskatiet taču reiz, ka viņš ir citādi veidots! Tāpat jūs ciestu un mocītos ar to, ko dzīve piešķir viņam, jo tās ir dziesmas un mīlestība, un…
— Miesaskāre — piedodiet, lūdzu, — Fords pārtrauca runātāju.
Doktors Kenedijs pasmīnēja.
— Jums mīlestība ir tikai vārds, kas sastāv no deviņiem burtiem, un definīcija, ko esat piesavinājies no vārdnīcas. Bet mīlestību, īsto mīlestību, kas ir dzidra kā rasa un maigi pulsē cilvēka sirdī, to jūs nemaz nepazīstat. Ja jau dievs radījis jūs un mani, vīriešus un sievietes, ticiet man, viņš radījis arī mīlestību. Bet griezīsimies nu atpakaļ! Ir laiks pārvilkt reiz svītru Džo Gārlenda vajāšanai. Tas nav jūsu cienīgi, tas ir gļēvi. Jums tagad vajadzētu pastiept roku un piedāvāt to viņam.
— Kālab gan man un nevis, teiksim, jums? — kaimiņš attrauca. — Kālab tad jūs nesniedzat viņam šo roku?
— Es to arī daru. Patlaban jau es viņam sniedzu šo roku. Es mēģinu jūs pierunāt neizgāzt Labdarības komitejas priekšlikumu sūtīt viņu projām. Es viņam toreiz sameklēju darbu Hilo pie Mesona un Fiča. Esmu apgādājis viņam savu pusduci darba vietu, no kurām visām jūs viņu izdzināt. Bet lai nu tas būtu. Nepiemirstiet tikai vienu, — nu, maza vaļsirdība jau jūs neaizvainos, — tā nav godīga rīcība, ja par cita grēkiem gribat atdarīt Džo Gārlendam; pašam jums vajadzētu atskārst, ka tieši jūs vismazāk drīkstētu to darīt. Ai, ai, jaunais cilvēk, tā nav laba uzvedība. Tas ir vienkārši nepieklājīgi.
— Nu es vairs nespēju sekot jūsu domu gaitai, — Persivals Fords atbildēja. — Jūs esat uzbraucis mākoņos ar kādu miglainu zinātnisku teoriju par iedzimtību un personīgu bezatbildību. Bet, kā jel kāda teorija spēj apgalvot, ka Džo Gārlends nav atbildīgs par saviem sliktajiem darbiem, un izvirzīt mani kā personīgi atbildīgu par tiem — vairāk atbildīgu nekā jebkurš cits, ieskaitot pašu Džo Gārlendu, —Jtas sniedzas pāri manai saprašanai.
— Man šķiet, tā ir vai nu pārsmalcinātība, vai arī labais tonis, kas liedz jums aptvert manus vārdus, — doktors Kenedijs asi atcirta. — Ir jau labi sabiedrības priekšā klusu ciešot šo to ignorēt, bet jūs taču darāt daudz vairāk, nekā tikai klusu ciešot ignorējat.
— Kas tad tas būtu, lūdzami, ko es klusu ciešot ignorēju?
Doktors Kenedijs bija noskaities. Kad viņš atbildēja, seju viņam klāja daudz spilgtāks sārtums nekā parastais, ko tajā lēja kārtējās viskija devas:
— Jūsu tēva dēls.
— Bet ko jūs ar to gribat teikt?
— Velns ar ārā, cilvēk, jūs nevarat prasīt, lai es runātu vēl atklātāk! Bet, ja vēlaties, lai notiek, — īzaka Forda dēls Džo Gārlends, jūsu brālis.
Persivals Fords sēdēja nekustīgi, ar īgnas neizprat- _ nes izteiksmi sejā. Kenedijs ziņkārīgi pavērās viņā, tad, mirkļiem gausi velkoties uz priekšu, viņš sāka justies samulsis un iztrūcies.
— Ak tu kungs! — viņš beidzot izsaucās. — Jūs taču negribēsiet man iestāstīt, ka jūs to nezinājāt!
Tam par atbildi Persivala Forda vaigi pamazām vērtās pelēksnīgi.
— Tas ir nejēdzīgs joks, — viņš teica, — nejēdzīgs joks.
Doktors jau bija savaldījies.
— Tas zināms ikvienam, — viņš atbildēja. — Es domāju, ka arī jūs zināt. Un, ja tiešām nezinājāt, tad jums ir.pēdējais laiks to uzzināt, un esmu priecīgs, ka tieši man gadījās izdevība atvērt jums acis. Džo Gārlends un jūs esat brāļi — nu, pusbrāļi.
— Tie ir meli! — Fords izsaucās. — Jūs tā nemaz nedomājat. Džo Gārlenda māte bija Eliza Kunīlija. — (Doktors Kenedijs palocīja galvu.) — Es viņu labi atceros, viņai piederēja pīļu dīķis un sīks zemes gabaliņš taro audzēšanai. Viņa tēvs bija Džozefs Gārlends, bīč- komers. — (Doktors Kenedijs pakratīja galvu.) — Viņš nomira pirms pāris gadiem. Viņš mēdza piedzerties. Lūk, no kā Džo mantojis savu izlaidību! Te jums ir tā iedzimtība.
— Un neviens pats nav jums to pastāstījis! — Kenedijs izbrīnā noteica pēc neliela klusuma brīža.
— Doktor Kenedij, jūs pateicat kaut ko šausmīgu, ko es tāpat vien nevaru palaist gar ausīm. Jums tas vai nu jāpierāda, vai arī, vai arī…
— Pārbaudiet pats! Pagriezieties atpakaļ un parau- gieties uz viņu! Jums viņš redzams profilā. Ievērojiet viņa degunu! Tas ir īzaka Forda deguns. Jūsējais ir tikai vājš tā atdarinājums. Tā tas ir. Pavērojiet! Seja gan ir apaļīgāka, bet līdzība skaidri saskatāma.
Persivals Fords palūkojās uz pusasiņu kanaku, kas zem hau koka spēlēja ģitāru, un viņam šķita, it kā spožā uzliesmojumā viņš ieraudzītu pats savu atspulgu. Vaibsts pēc vaibsta iegaismojās neapšaubāmā līdzībā. Vai arī drīzāk jāsaka — viņš pats bija tā otrā — spēka pārpilnā un stalti noaugušā cilvēka vājš atspulgs. Viņa paša vaibsti un arī šā otra cilvēka vaibsti — tie atgādināja Izaku Fordu. Un neviens nebija viņam to teicis. Viņš pazina ikkatru īzaka Forda sejas vaibstu. Tēva miniatūrattēli, portreti un fotogrāfijas cita pēc citas atmiņā aizstrāvoja caur viņa smadzenēm, un atkal un atkal šajā sejā tepat acu priekšā viņš šur tur uztvēra vienādību vai vismaz nelielu līdzību. Tā taču bija īsta velnišķība — īzaka Forda skarbos vaibstus ieburt šajā izlaidīgajā, jūsmīgajā sejā, ko skatīja viņa acis. Jaunais vīrietis reiz pagriezās, un uz vienu acumirkli Persiva- lam Fordam likās, ka viņš redz savu tēvu, sen mirušo, sen aizgājušo, raugāmies viņā ar Džo Gārlenda seju.