— Tas taču nav nekas sevišķs, — viņš tik tikko saklausīja doktoru Kenediju sakām. — Senajās- dienās jau viņi visi te jaucās juku jukām. Jūs to labi zināt. Jūs pats esat to vērojis visu mūžu. Jūrnieki apprecēja karalienes un dzimtās princeses — un tā joprojām. Tā taču šeit salās bija pavisam parasta lieta.
— Bet ne ar manu tēvu, — Persivals Fords viņu pārtrauca.
— Te nu bija. — Kenedijs paraustīja plecus. — Visuma varenība un dzīves putekļi. Vecais īzaks Fords turēja sevi stingri grožos — un tā tālāk, un es zinu, ka tādas lietas izskaidrot nav iespējams, sev pašam jau nu nepavisam. Viņš'to izprata ne labāk kā jūs. Dzīves putekļi, tas ir viss. Un nepiemirstiet vienu, Ford! Vecajā īzakā Fordā ritēja arī lāsīte nemierpilnu asiņu, un tās mantojis Džo Gārlends, — itin visu, gan Visuma varenību, gan dzīves putekļus; bet jūs mantojāt visas vecā īzaka askētiskās asinis. Un tieši tāpēc, ka jūsu asinis ir vēsas, mierīgas un disciplinētas, jums nav ne mazākā iemesla raukt pieri par Džo Gārlendu. Ja arī Džo Gār-
lends jauc jūsu darīto darbu, iegaumējiet, ka abās pusēs ir vienīgi vecais Tzaks Fords, kas ar vienu roku ārda to, ko ar otru uzcēlis. Jūs esat, ja tā var sacīt, īzaka Forda labā roka, Džo Gārlends ir viņa kreisā roka.
Persivals Fords neko neatbildēja, un šai klusuma brīdī doktors Kenedijs izdzēra piemirsto viskiju ar sodas ūdeni. Pāri laukumam atskanēja kāda automobiļa pavēlnieciskā taurēšana.
— Mašīna jau klāt, — doktors Kenedijs sacīja pieceldamies. — Nu man jāsteidzas. Man žēl, ka tā uzbudināju jūs, un tai pašā laikā esmu ļoti priecīgs. Atcerieties tikai vienu — īzaka Forda nemierpilno asiņu lāsīte bija ārkārtīgi niecīga, un Džo Gārlends mantojis to pilnīgi. Un vēl ko. Ja jūsu tēva kreisā roka jūs apgrēcina, necērtiet to nost! Pie tam Džo ir kārtīgs puisis. Atklāti sakot, ja man būtu jāizvēlas, ar kuru no jums dzīvot-kopā uz vientuļas salas, es izvēlētos Džo.
Mazi, baskājaini bērneļi skraidelēja ap Persi- valu Fordu, rotaļādamies mauriņā, bet Persivals Fords pat neredzēja tos. Viņš visu laiku neatlaidīgi vērās tikai dziedātājā zem hau koka. Reiz viņš pat pārsēdās citā vietā, lai nokļūtu tam tuvāk. Garām gāja Liedaga rakstvedis, aiz vecuma pieklibodams un smagi vilkdams neklausīgās kājas. Viņš salās bija nodzīvojis četrdesmit gadu. Persivals Fords viņam pamāja, un rakstvedis bijīgi tuvojās, brīnīdamies, ka Persivals Fords viņu vispār ievērojis.
— Džon, — Fords sacīja, — es vēlētos, lai jūs man ko paskaidrojat. Vai jūs neapsēstos?
Rakstvedis neveikli piesēdās, pārsteigts par negaidīto godu. Viņš pašķielēja blakus sēdētājā un nomurmināja: — Jā, ser, pateicos jums.
— Džon, kas ir Džo Gārlends?
Rakstvedis izbijies pablenza viņā, acis blisinādams, tad nokrekšķinājās un neteica neko.
— Sakiet vien! — Persivals Fords pavēlēja. — Kas viņš ir?
— Jūs jokojat ar mani, ser, — vecais vīrs tikko spēja izrunāt.
— Es runāju pavisam nopietni.
Rakstvedis iztrūcies pavirzījās nostāk.
— Jūs taču nedomājat teikt, ka nezināt to? — viņš iejautājās, un šis jautājums pats jau bija atbilde.
— Es gribu zināt.
— Nu, viņš ir … — Džons aprāva un bezpalīdzīgi pameta skatienu apkārt. — Vai jūs labāk nepajautātu kādam citam? Visi domā, ka jūs zināt. Mēs arvien domājām …
— Jā, turpiniet vien!
— Mēs arvien domājām, ka tieši aiz šā iemesla jūs viņu neieredzat.
īzaka Forda fotogrāfijas un miniatūrattēli atkal rindu pēc rindas traucās caur viņa dēla smadzenēm, un visapkārt gaisā šķita rēgojamies spoki īzaka Forda izskatā. — Arlabvakar, ser, — viņš saklausīja rakstvedi sakām un redzēja, ka tas sāk klibot projām.
— Džon! — viņš strupi uzsauca.
Džons panācās atpakaļ un palika stāvam tam līdzās, mirkšķinādams acis un nervozi laizīdams lūpas.
— Klausieties, jūs man tomēr nekā nepateicāt.
— Ak tā, par Džo Gārlendu?
— Jā, par Džo Gārlendu. Kas viņš ir?
— Viņš ir jūsu brālis, ser, ja nu reiz man tas jāsaka, kaut gan ne jau es esmu tas, kam tādas lietas sakāmas.
— Pateicos, Džon. Arlabvakar!
— Un jūs tiešām nezinājāt? — vecais vīrs taujāja, labprāt vēl gribēdams pakavēties, kad nu pats bīstamākais brīdis bija garām.
— Pateicos, Džon. Arlabvakar! — viņš saņēma par atbildi.
— Jā, ser, pateicos, ser. Man liekas, ka taisās uz lietu. Arlabvakar, ser!
Tieši no skaidrajām debesīm, ko apmirdzēja vienīgi zvaigznes un mēnesnīca, norasināja lietutiņš, tik sīks un smalks, ka drīzāk līdzinājās nemanāmām tvaika strūkliņām. Neviens tam neveltīja ne mazākās vērības; bērni turpināja rotaļāties, basām kājām lakstīdami pa zālīti un lēkādami pa smiltīm; un pēc piecām minūtēm lietus jau bija pāri. Dienvidaustrumos pret zvaigznēm atēnojās Dimanta Galvas krātera tumšais plankums ar asi iezīmētām aprisēm. Pēc gurdeniem starpbrīžiem bangotne aizšļāca putu mutujus pāri smilšu joslai līdz pat mauram, un tālumā kā melnus punktiņus varēja viest cilvēkus, kas mēness gaismā peldējās. Apklusa dziedātāju balsis, kas bija skandējušas valša melodiju, un klusumā kaut kur no koku paēnas atšalca sievietes smiekli — tas bija mīlas sauciens. Persivals Fords satrūkās, šie smiekli viņam izraisīja atmiņā doktora Ke- nedija vārdus. Lejā pie laiviņām, kas gulēja izvilktas smiltīs, viņš redzēja vīriešus un sievietes — kanaki aizrautīgi slīdēja sapņainā dejā, un sievietes bija ģērbušās baltos holoku; pret vienu šādu baltu holoku viņš pamanīja laivas stūrmaņa tumšo galvu atdusamies uz sievietes pleca. Vēl tālāk, kur pretī ieejai lagūnā smilšu strēmele paplašinājās, varēja vērot vīrieti un sievieti so}ojam plecu pie pleca. Tiem tuvojoties apgaismotajai lanai, viņa acis pamanīja sievietes delnas kustību — delna noslīdēja līdz viduklim, lai atbīdītu roku, kas turēja to apskautu. Kad viņi gāja garām, Persivals Fords sveicinādams palocīja galvu pret kapteini, ko pazina, un kāda majora meitu. Dzīves putekli, jā, tā tas bija, un cik daudz aptvēra šie vārdi! Atkal no algarobas lapotnes tumšās paēnas atšalca sievietes smieklu vilnis — mīlas sauciens; garām viņa krēslam japāņu auklīte rādamās vadīja uz dusu baskājainu mazuli. Dziedoņu balsis maigi un kūstoši salējās havajiešu mīlas dziesmā, un pa lanai, rokas savijuši, no jauna sāka slīdēt un virpuļot virsnieki ar sievietēm; un vēlreiz zern algarobas kokiem iesmējās sieviete.