Bet Persivals Fords prata vienīgi noraidīt visu to. Viņu kaitināja sievietes mīlas smiekli, stūrmanis, kura galva bija noslīgusi uz baltā holoku, mīlētāju pāri, kas staigāja pa liedagu, dejojošie virsnieki un sievietes, mīlas suminātāju dziedoņu balsis un viņa paša brālis, kurš līdz ar citiem dziedāja zem hau kokiem. Jo sevišķi viņu kaitināja smejošā sieviete. Viņa domas pēkšņi bija sākušas darboties pavisam neparastā virzienā. Viņš bija īzaka Forda dēls, un tas, kas atgadījies ar īzaku Fordu, var notikt arī ar viņu pašu. Šī doma sadzina vaigos vāju notvīkuma sārtmi un durstīja viņu ar dzeļošu kauna sajūtu. Persivals Fords izbijās no tā, kas bija snaudis viņa asinīs. Tas bija tikpat, it kā viņš pēkšņi būtu uzzinājis, ka tēvs bijis spitālīgs un ka viņa paša asinīs var slēpties šās briesmīgās sērgas dīgļi. Izaks Fords, šis stingrais tā kunga karavīrs, — vecs liekulis! Kāda gan atšķirība starp viņu un jebkuru bīčkomeru? Lepnības nams, ko Persivals Fords bija sev uzcēlis, draudēja sagrūt pār viņa galvu.
Stundas ritēja, armijas ļaudis smējās un dejoja, iezemiešu orķestris spēlēja bez mitas, un Persivals Fords domās mocījās ar satriecošo problēmu, kas tik piepeši bija viņam uzmākusies. Viņš klusībā lūdza dievu, atspiedis elkoni pret galdu un balstīdams galvu uz rokas; ja vērotu no malas, — gurdens skatītājs. Deju starplaikos virsnieki ar savām dāmām un privātie viesi bariem viļņoja ap Persivalu Fordu, konvencionāli tērzēdami, bet, kad tie aizplūda atpakaļ uz lanai, viņš no jauna nodevās moku pilnajam cīniņam tieši no tās vietas, kur bija to pārtraucis.
Pamazām viņš sāka atkal lipināt kopā savu drupās satriekto īzaka Forda ideālu, un par cementu viņam noderēja izgudri viltīga loģika. Šāda loģika spēj veidoties vienīgi egoistisku cilvēku smadzeņu laboratorijā, un tā kalpo labi. Persivalam Fordam šķita pats par sevi saprotams, ka viņa tēvs bijis darināts no smalkāka māla nekā visi pārējie cilvēki; tomēr vecais īzaks vēl atradās tikai tapšanas stadijā, kamēr viņš, Persivals Fords, jau ir pilnveidots. Viņš pat centās attaisnot savu tēvu, pats iekvēlodamies cēlā sajūsmā par šo savas pilnības pierādījumu. Viņa vārgais un niecīgais es pieatiga līdz kolosāliem apmēriem. Nu viņš bija dižens diezgan, lai spētu piedot. Viņš tvīka cildenā tīksmē, par to domādams. īzaks Fords bija dižs, bet viņš ir vēl dižāks,..jo spēj piedot īzakam Fordam un pat no jauna pacelt to svētajā vietā savās atmiņās, kaut arī šī vieta vairs nebūtu gluži tik svēta, kā bijusi līdz šim. Tāpat viņš klusībā izteica atzinību īzakam Fordam par to, ka tēvs ignorējis šā sava vienīgā kļūmīgā soļa iznākumu. Nu jauki, arī viņš to ignorēs.
Dejas izbeidzās. Orķestris lika izskanēt «Aloha Oe» melodijai un posās doties mājās. Persivals Fords sasita plaukstas, aicinādams japāņu sulaini.
— Pasakiet tur tam cilvēkam, ka vēlos viņu redzēt,—
viņš teica, norādīdams uz Džo Gārlendu, — pasakiet, lai tūlīt nāk šurp!
Džo Gārlends ieradās un godbijīgi palika stāvam dažu soļu atstatumā, nemierīgi ņirbinādams pirkstus pār ģitāru, ko vēl arvien turēja rokās. Persivals Fords pat neuzaicināja viņu apsēsties.
— Jūs esat mans brālis, — viņš teica.
— Ak nu, tas taču katram zināms, — skanēja atbilde izbrīna pilnā balsī.
— Jā, to nu esmu atskārtis, — Persivals Fords sausi atteica. — Tomēr es to nezināju līdz pat šim vakaram.
Klusumā, kas sekoja viņa vārdiem, pusbrālis neomulīgi gaidīja, un pa šo laiku Persivals Fords aukstasinīgi apsvēra savus turpmākos vārdus.
— Vai jūs atceraties, kā es pirmo reizi ierados skolā un kā zēni mērcēja mani ūdenī? — viņš ievaicājās. — Kālab jūs nostājāties manā pusē?
Pusbrālis tikai kautri pasmaidīja.
— Vai tāpēc, ka jums tas bija zināms?
— Nu jā, tāpēc gan.
— Bet es nezināju, — Persivals Fords atkārtoja tajā pašā sausajā tonī.
— Jā, — otrs atbildēja.
Atkal iestājās klusums. Sulaiņi uz lanai sāka izdzēst spuldzes.
— Tātad tagad … jūs zināt, — pusbrālis vienkārši ieminējās.
Persivals Fords sarauca uzacis. Tad viņš pārlaida pusbrālim pētījošu skatienu.
— Cik daudz jūs vēlētos saņemt par to, lai atstātu salas un nekad vairs neatgrieztos šeit? — viņš noprasīja.