— Bet tavi dēli? — es nemitējos taujāt. — Tavi stiprie dēli un bads vecuma dienās?
— Dzīvoja Moklans, — Ebitss sāka stāstīt.
— Spēcīgs vīrs, — māte viņu pārtrauca. — Viņš varēja mērkt airi ūdenī augu dienu un nakti un ne reizes neapstājās, jo atpūtas viņam nevajadzēja. Viņš labi zināja laša paražas un ūdens paražas. Viņš bija ļoti gudrs.
— Dzīvoja Moklans, — Ebitss atkārtoja, neņemdams vērā sievas iejaukšanos. — Pavasarī viņš aizbrauc lejup pa Jukonu kopā ar citiem jauniešiem, lai tirgotos Kembelas fortā. Tur ir veikals, kas pilns ar baltā cilvēka labajām mantām, un tur dzīvo tirgotājs, vārdā Džounss. Tāpat tur ir balto cilvēku zintnieks, ko jūs saucat par misionāru. Bet tur pie Kembelas forta ir neganti ūdeņi, kur Jukona kļūst tieviņa kā jauna meitene, un ūdens skrien ātri, un straumes plūst gan uz šo pusi. gan uz to pusi un sanāk atkal kopā, un tur ir atvari un krāces, un straumes allažiņ mainās, un ūdens līmenis mainās, tā ka divas reizes pēc kārtas tas nekad nebūs tāds pats. Moklans ir mans dēls, un tādēļ viņš ir dūšīgs vīrs …
— Vai tad mans tēvs nebija dūšīgs vīrs? — Zilla noprasīja.
— Tavs tēvs bija dūšīgs vīrs, — Ebitss atzina, acīm redzami vēlēdamies par katru cenu saglabāt mājas mieru. — Moklans ir tavs un mans dēls, tāpēc viņš ir dūšīgs. Viss var būt, ka tieši tava ļoti dūšīgā tēva dēļ Moklans ir pārāk dūšīgs. Tas ir tāpat, it kā katlā būtu ieliets par daudz ūdens un tas šļācas pāri. Tā arī Mok- lanā ir par daudz brašuma, un šis brašums šļācas pāri.
Jaunieši ļoti baidās no negantajiem ūdeņiem pie Kembelas forta. Bet Moklans nebaidās. Viņš skaļi nosmejas — ha, ha! — un brauc iekšā negantajos ūdeņos. Bet tur, kur straumes saplūst kopā, laiviņa apgāžas. Atvara virulis sagrābj Moklanu aiz kājām, un tā viņš virpuļo apkārt un apkārt, grimst arvien dziļāk un dziļāk, un nekad viņš vairs nav redzēts.
— Ai, ai! — Zilla sāka vaimanāt. — Spēcīgs un gudrs viņš bija — un pie tam mans pirmdzimtais.
— Es esmu Moklana tēvs, — Ebitss teica, pacietīgi ļāvis sievai brītiņu paklaigāt. — Es kāpju laivā un ceļoju lejup uz Kembelas fortu iekasēt parādu.
— Parādu! — es izsaucos. — Kādu parādu?
— Parādu no Džounsa, kas ir galvenais tirgotājs, — skanēja atbilde. — Tāds ir likums par ceļojumiem svešā novadā.
Es pakratīju galvu, rādīdams, ka nekā nesaprotu, un Ebitss ar līdzjūtīgu nožēlu paskatījās manī, kamēr Zilla nosprauslājās ierastajā nicībā.
— Redzi, baltais cilvēk, — viņš teica. — Tavā nometnē ir suns, kas kož. Kad šis suns sakož cilvēku, tu dod tam cilvēkam dāvanu, tāpēc ka tev vajag atvainoties un tāpēc ka suns ir tavs. Tu viņam atlīdzini. Vai tad tā nav? Tāpat tev jāatlīdzina, ja tavā novadā ir bīstamas medības vai neganti ūdeņi. Tas ir taisnīgi. Tāds ir likums. Vai mana tēva brālis neaizgāja uz Tananas novadu, kur viņu saplosīja lācis? Un vai Tananas cilts nesamaksāja manam tēvam ar daudzām segām un labām zvērādām? Tas bija taisnīgi. Medības tur bija bīstamas, un Tananas ļaudis atlīdzināja par šīm bīstamajām medībām.
Tā nu es, Ebitss, ceļoju lejup uz Kembelas fortu iekasēt parādu. Džounss, kas tur ir galvenais tirgotājs, paskatījās manī un sāka smieties. Viņš smējās pilnā kaklā un ne domāt nedomāja dot man atlīdzību. Es gāju pie zintnieka, ko jūs saucat par misionāru, un ilgi stāstīju par negantajiem ūdeņiem un par atlīdzību, kas man pienākas. Bet misionārs runāja pavisam par ko citu. Viņš runā par to, kur nonācis Moklans, kad viņš nu ir miris. Tajā vietā esot lieli ugunskuri, un, ja vien misionārs teica patiesību, es zinu, ka Moklanam nekad vairs nebūs auksti. Tāpat misionārs skaidro, kurp iešot es, kad būšot miris. Un viņš stāsta daudz ko sliktu. Viņš saka, ka es esot akls. Tie nu ir meli. Viņš saka, es mītot lielā tumsībā. Tie nu ir meli. Un es atbildu, ka diena un nakts nāk visiem vienādi un ka manā ciematā nav nemaz tumšāks kā Kembelas fortā. Vēl es saku, ka tumsa un gaisma, tāpat arī vieta, kur nonāksim, kad būsim miruši, ir pavisam kas cits un tam nav nekāda sakara ar taisnīgo atlīdzinājumu par negantajiem ūdeņiem. Tad misionārs lielās dusmās'lamājas par manu tumsību un liek man iet projām. Tā es atgriežos no Kembelas forta, nesaņēmis nekādu atlīdzību, un Moklans ir miris, un savās vecuma dienās esmu bez zivīm un gaļas.
— Balta cilvēka dēļ, — Zilla piemetinaja.
— Baltā cilvēka dēļ, — Ebitss pievienojās. — Un vēl daudz kas noticis baltā cilvēka dēļ. Dzīvoja Bidaršiks. Kā baltais cilvēks apgājās ar viņu, tas bija viens; bet pavisam cits bija tas, kā baltais cilvēks apgājās ar Ja- mikanu, kas izdarījis to pašu. Tā nu vispirms man jāpastāsta tev par Jamikanu, kas bija jauns vīrs no ša paša ciemata un kam gadījās nonāvēt balto cilvēku. Nav labi nogalināt cilvēku no citas cilts. Tad arvien ir lielas nepatikšanas. Tā nebija Jamikana vaina, ka viņš nonāvēja balto cilvēku. Jamikans allaž runā mīlīgus vārdus un bēg no niknajiem kā suns no rungas. Bet šis baltais, sadzēries par daudz viskija, nakts laikā ierodas pie Jamikana mājas un dikti plosās. Jamikans nevar aizbēgt, un baltais cilvēks grasās to nosist. Jamikans negrib mirt, tālab viņš nosit balto cilvēku.