— Un nekad vairs neatgrieztos? — Džo Gārlends nodrebēdams izdvesa. — Tā ir vienīgā zeme, kuru pazīstu. Citas zemes ir aukstas. Citas zemes es nepazīstu. Te man ir daudz draugu. Citās zemēs neatskanēs neviena kalss, kas man uzsauktu: «Alolia, Džo, manu zēn!»
— Es sacīju: lai nekad vairs negrieztos atpakaļ, — Persivals Fords neatlaidīgi atkārtoja. — «Alameda» rīt dodas ceļā uz Sanfrancisko.
Džo Gārlends bija galīgi apjucis.
— Bet kālab? — viņš vaicāja. — Tagad taču jūs zināt, ka mēs esam brāļi.
— Tieši tāpēc, — skanēja atbilde. — Kā jūs pats teicāt, tas zināms ikvienam. Es jums pilnīgi atlīdzināšu.
Viss biklums un mulsa Džo Gārlendam izgaisa. Gan pēc izcelšanās, gan stāvokļa viņi nu šķita apmainījušies vietām.
— Jūs vēlaties, lai es aizbraucu? — viņš jautāja.
— Es vēlos, lai jūs aizbraucat un nekad vairs neatgriežaties, — atbildēja Persivals Fords.
Un šinī acumirklī, it kā zibenim uzzibsnījot un momentā izdziestot, viņš pēkšņi saskatīja brāli stāvam pār sevi augstu kā kalnā, bet pats jutās sarūkam un iz- kūstam par mikroskopisku niecību. Tomēr nav labi, ja cilvēks saskata sevi kailā īstenībā, neviens arī nespēj sevi tā vērot ilgi un pēc tam vēl turpināt dzīvi; un tā vienīgi šo zibsnīgo mirklīti Persivals Fords redzēja sevi un savu brāli tādus, kādi viņi bija. Jau nākamajā brīdī viņa sīkais un nesātīgais es atkal bija guvis virsroku.
— Kā jau teicu, es jums to atlīdzināšu. Jūs nepaliksiet cietējos. Es jums labi samaksāšu.
— Labs ir, — Džo Gārlends atbildēja, — es aizbraukšu.
Viņš pagriezās uz iešanu.
— Džo, — otrs vēl izsaucās, — aizejiet pie mana advokāta rīt no rīta! Pieci simti uz rokas un divi simti ik mēnesi, cik ilgi vien jūs paliksiet projām.
— Jūs esat ļoti laipns, — Džo Gārlends mierīgi atteica. — Jūs esat pārāk laipns. Bet tik un, tā es nevēlos jūsu naudu. Rīt es aizbraucu ar «Alamedu».
Viņš aizgāja pat neatsveicinājies.
Persivals Fords sasita plaukstas.
— Zēn, — viņš sacīja japānim, — limonādi!
Un, sūkdams limonādi, viņš vēl ilgi smaidīja, apmierināts pats ar sevi.
KANAKU BANGOTNE
tūristu dāmas, atdusēdamās lapotnes ēnā zem hau kokiem, kas nožogoja Moānas viesnīcas pludmali, noelsās vien, kad LI Bārtons ar savu sievu Idu iznāca no peldu mājiņas. Un, kamēr tie abi soļoja viņām garām un tālāk lejup uz smilšaino liedagu, elsieni nespēja rimties. Ne jau LI Bārtona ārējais izskats viņas pavedināja uz pārsteiguma nopūtām. Tūristu dāmas nebija no tās sugas, kuras noelstos, tikai ieraudzījušas vīrieša augumu peldkostīmā, lai arī cik krāšņi būtu veidotas šā auguma līnijas un muskuļi. Treneri un cilvēku skaistuma vērtētāji gan būtu aiz
patikas ievilkusi elpu, aplūkojot viņa ārieni. Tomēr viņi nepūstu tā, kā to darīja sievietes, kuru nopūtas norādīja uz morālu satricinājumu.
Ida Bārtona bija viņu sašutuma un neatzinības cēlonis. Viņas to visā nopiētnībā neieredzēja jau no pirmā acu uzmetiena. Pašas gan viņas domāja — jā, viņas dedzīgi centās sevi apmānīt, — ka sašutumu iesvēlis Idas peldkostīms. Tomēr jau Freids ir norādījis, ka gadījumos, kad skarti dzimumu jautājumi, daudzas personas visā nopietnībā sliecas vienu parādību dēvēt kādas citas vārdā un tad par šo pārdēvēto parādību stāvēt un krist tik kaismīgi, itin kā tā būtu pati īstenā.
Idas Bārtonas peldkostīms bija ļoti jauks, kādi jau nu sieviešu peldu apģērbi mēdz būt. Tas bija joti smalkas, melnas, grodas vilnas kostīms ar baltām apmalī- tēm, baltu jostu, augstu kakla segumu, īsām piedur- knītēm un bruncīšiem. Bruncīši bija īsi, bet stilbiem cieši apglaustās biksītes vēl īsākas. Taču turpat pludmalē tuvējā Airētāju kluba priekšā brida ūdenī vai nāca no tā ārā savas pārdesmit sievietes, neierosinādamas nevienu sašutuma nopūtu, kaut gan bija ģērbušās daudz izaicinošāk. Viņu vīriešu parauga peldtērpi, kuru apspīlētās biksītes un bruncīši bija tikpat īsi, apņēma ķermeni ļoti cieši, piedurkņu trūka pavisam — gluži kā vīriešu peldkostīmiem, pie tam piedurkņu izgriezumi bija ļoti dziļi un plati, bet atsegtās paduses liecināja, ka valkātājas piemērojušās 1916. gadā modē nākušajam dekoltē.
Tātad vainojams nebija Idas Bārtonas peldu ģērbs, kaut gan sievietes sevi apmānīja, pieņemdamas, ka tieši tas. Pirmkārt, teiksim, vaina bija viņas kājās, vai arī, teiksim, pirmkārt, visā viņas būtnē, viņas sievišķības maigumā un mirdzumā, kas apžilbināja skatītājas. Gan aristokrātiska vecava, gan nobriedusi matrona, gan jauna meitene, kuras saudzīgi aizsedza savus maigi apaļīgos muskuļus vai slēpa bālo siltumnīcas sejas krāsu hau koku lapotnes paēnā, visas acumirklī izjuta viņas izaicinājumu. Viņa bija tām drauds, viņas pārākums šķita kā aizvainojums šo sieviešu pašu izvēlētajā un dažreiz arī veiksmīgajā dzīves spēlē.
Tomēr to viņas neteica. Pat ne pašas sev viņas nepieļāva šādu domu. Viņas uzskatīja, ka vainīgs esot peldkostīms, un tā arī stāstīja cita citai, nemaz neievērodamas tās pārdesmit sievietes, kas bija ģērbušās vēl pārdrošāk, toties nebija tik bīstami skaistas. Ja kāds spētu izkristalizēt šo sašutušo dāmu dvēselēs to, kas slēpās pašā pamatā Idas kostīma nosodījumam, izrādītos, ka tā ir sievišķīgi greizsirdīga doma: nevienai sievietei, kas ir tik skaista kā ši, nedrīkst ļaut izrādīt savu skaistumu. Tas nebija godīgi pret viņām. Kādas izredzes tad viņām palika iekarot sev vīriešus, ja priekšplānā izvirzījās tik bīstama sāncense?