Sīs dāmas pelna attaisnojumu. Lūk, piemēram, Sten- lijs Patersons teica savai sievai, kanjēr viņi abi pēc peldes žāvējās smiltīs pie sīkās saldūdens urdziņas, kurai pāri brida Bārtoni, lai nokļūtu Airētāju kluba liedagā:
— Ak dievs, tu visa skaistā un brīnumainā kungs, nu paskaties uz tiem! Mīļā, vai tu kaut vienai sievietei esi redzējusi šādas kājas! Paraugies, cik tās apaļīgas un cik tievas kļūst pie potītēm! Tās ir kā zēna kājas. Esmu redzējis spalvas svara cīkstoņus dodamies ringā — tiem bija tādas kājas. Un tomēr tās ir pilnīgi sievišķīgas kājas. Neviens visā pasaulē par to nešaubīsies. Kāds augšstilba līnijas velvējums priekšpusē! Un izlīdzināti samērīgais pilnīgums mugurpusē! Un kā šīs pretēji izliektās līnijas slaidi pievienojas celim, kas tiešām ir celis! Man taisni pirksti kņud. Kaut nu tepat uz vietas bijis pie rokas kāds piciņš māla!
— Tas ir īsts sievietes celis, — sieva tam piebalsoja, ne mazāk aizrāvusies, jo arī viņa, tāpat kā vīrs, bija tēlniece. — Redzi, kā lokoties zem ādas darbojas stiegras. Celis ir tik labi veidots un par laimi nemaz nav iegrimis tauku kārtā. — Viņa apklusa, lai nopūstos, iedomādama pati savus ceļus. — Tik nevainojami skaists un tik glezns. Burvīgi! Nu es reizi par visām reizēm redzu cilvēka miesas krāšņumu. Nezin kas viņa tāda varētu būt?
Stenlijs Patersons, nogrimis alksmīgā aplūkošanā, no jauna atsāka savu partiju šinī slavinājuma korī.
— Ievēro, ka viņai ceļu iekšpusē nav apaļīgo muskuļu izciļņu, kas tik daudzu sieviešu ceļiem liek izskatīties mezglainiem. Tās ir kā zēna kājas, stingras un drošas …
— Un jaukas sievietes kājas, tādas maigi apaļīgas, — viņa sieva trauca līdzsvarot. — Un parau, Stenlij! Paskaties, kā viņa soļojot balstās uz kāju pirkstu spilventiņiem! Šāds solis viņu dara vieglu kā gulbja pūku. Ik solis šķiet nedaudz paceļam viņu no zemes, un katrs nākamais liekas vēl mazliet augstāks, līdz rodas iespaids, ka viņa lido vai arī nupat, nupat pacelsies gaisā un aizlidos …
Tā sprieda Stenlijs Patersons un viņa sieva. Bet viņi bija mākslinieki,A tālab viņu acis atšķīrās no tām cilvēk- acu baterijām, zem kuru apšaudes vajadzēja iet Idai Bārtonai un kuras bija sagrupējušās uz Airētāju kluba lanai un hau koku ēnā tuvējā kaimiņu pludmalē. Lielākā tiesa Airētāju kluba publikas bija nevis iebraucēji tūristi, bet gan kluba biedri un sensenie Havajas iemītnieki. Bet pat šīs veclaiku sievietes noelsās.
— Tas nu patiesi ir piedauzīgi, — Henlijam Blekam teica viņa sieva, gadus četrdesmit piecus veca, pilnmie- sīga matrona, kas, dzimusi Havaju salās, par Ostendi pat ne dzirdējusi nebija.
Henlijs Bleks ar kritiski iznīcinošu skatienu aplūkoja sievas līdz nejēdzībai bezveidīgo un plumpīgo Jaun- anglijas peldtērpu, kas šķita atlicis no pirmsledus laikmeta. Viņi bija precējušies jau pietiekami ilgus gadus, tādēļ vīrs uzdrošinājās izteikt savu spriedumu bez kādas kautrēšanās:
— Blakus tās svešās sievietes peldkostīmam tavējais rādās taisni nepieklājīgs. Tu izskaties kā kaunīgs radījums, kas ar apģērba ķēmīgumu lūko slēpt kādu slepenu kroplību.
— Viņa nes savu ķermeni kā spāņu dejotāja, — misis Patersona sacīja vīram, jo arī tie abi bija pārbriduši pāri urdziņai, lai labāk varētu vērot skaisto ainu.
— Dieva vārds, nudien tā, — Stenlijs Patersons pievienojās. — Viņa man atgādina Estrellitu. Torss pietiekami nosliekts uz priekšu, viducis slaids, vēders nav pārāk ierauts, un muskuļi tam kā zēnam bokserim — tie droši sargā vēderu pret sitieniem. Muskuļiem tādiem arī jābūt, lai viņa varētu tā nest savu augumu un tā izbalansēt muguras muskulatūru. Ievēro šo muskuļu izliekumu mugurā! Nu gluži kā Estrellitai.
— Cik gara viņa būs, kā tu domā? — sieva iejautājās.
— Grūti noteikt, — vīrs vērtēdams atbildēja. — Iespējams, ka viņa ir piecas pēdas vienu collu, bet varbūt arī piecas pēdas un trīs vai četras collas gara. Maldina viņas gaita, tiešiv tāda, kā tu attēloji, — gandrīz vai lidošana.
— Jā, kā tad, — misis Patersona pievienojās. — Aiz enerģijas pārpilnības viņa, šķiet, visu laiku turas uz pirkstgaliem un nemitīgi ce{as arvien augstāk.
Stenlijs Patersons brīdi apsvēra.
— Tā vien būs, — viņš izlēma. — Viņa tiešām ir neliela auguma. Bez kurpēm mērījot, es dotu tai piecas pēdas divas collas. Un svars, manuprāt, nebūs lielāks par simt desmit vai simt astoņām mārciņām — nu, visaugstākais, simt piecpadsmit.
— Nekādā ziņā viņa nesver simt desmit, — sieva pārliecināti paziņoja.
— Un, ja viņa būs apģērbusies, vēl pievienojot šo iznesību (ko veido viņas dzīvīgums un gribas spēks), varu derēt, neviens viņu nesauks par maza auguma sievieti.
— Es zinu gan šo tipu, — sieva pameta ar galvu. — Satiec tādu kaut kur cilvēkos, un tev rodas sajūta, ka viņa, ja arī nav izteikti gara sieviete, tomēr sniedzas krietni pāri vidusmēram. Un tālāk — vecums?
— Šai ziņā nu tev vairāk sapratnes, — viņš atvai- rījās.
— Viņai var būt divdesmit pieci, var būt arī trīsdesmit astoņi…
Bet Stenlijs Patersons pavisam nepieklājīgā veidā bija piemirsis klausīties.
— Ne jau tikai viņas kājas vien, — tas sajūsmināts izsaucās. — Visa viņa! Nu paskaties uz šo glezni veidoto rokas stilbu. Un cik lieliskā lokā tas pāriet uz plecu. Un bicepss! Tas taču ir dzīvs. Saderu, ka viņa spēj to savilkt ietekmīgā muskuļu kamolā . Neviena sieviete — un vismazāk tāda kā Ida Bār- tona — nevarēja palikt neziņā par efektu, kādu viņas parādīšanās izraisījusi gar visu Vaikiki liedagu. Tomēr Ida nebija tik sīki iedomīga, lai justos aplaimota, gluži otrādi, tas viņu kaitināja.
— Nu es atminos, — Lī Bārtons piebilda, — tas ir bijis tieši tajā laikā, kad es, tāds pusaudzis vēl, ierados šeit kādas nedēļas padzīvot — mēs toreiz klaidojām apkārt. Es droši vien tai laikā būšu saticis tevi šeit pludmalē — tu, jādomā, biji viens no tiem bērneļiem, kas te šaudījās pa ūdeni kā zivteles. Apžēlojies, visas sievietes šeit toreiz jāja, sēdēdamas šķērsām seglos, un vēl ilgs laiks pagāja, pirms pārējā sieviešu pasaule bija pāraugusi šo aizspriedumu par nekautrību un arī atrada par iespējamu sēdēt zirgā jāteniski. Es pats tolaik šajā piekrastē mācījos peldēt. Iespējams, ka mēs abi tajos pašos viļņos esam mēģinājuši izmācīties vizināšanos uz bangām vai arī es varbūt kādreiz iešļācu tev mutē pilnas saujas ūdens, par ko tu atmaksāji, parādīdama man mēli…