Lī Bārtonu iztraucēja labi dzirdams sašutuma elsiens,
ko izdvesa kāds zirneklīgs sievišķis, turpat netālu sauļodamies un neveikli šjaucīdamies pa smiltīm peldkostīmā, kas bija līdz riebīgumam neglīts, un viņš ievēroja, ka sieva nevilšus gandrīz manāmi saslienas.
— Es tikai pasmaidu, man tas patīk, — viņš tai teica. — Tas tavus mazos drosmīgos pleciņus saceļ vēl dros- mīgāk. Varbūt tas dara tevi mazliet kautrīgu, bet tai pašā laikā arī muļķīgi pašpārliecinātu.
Jo redziet, jau iepriekš varu darīt zināmu, ka Lī Bārtons bija pārcilvēks, bet Ida Bārtona — pārcilvēciska sieviete, — vismaz viņi bija personības, ko šādi mēdz apzīmēt zaļknābji grāmatu recenzenti, gan sieviešu, gan vīriešu dzimuma plānā galdiņa urbēji un sholastiski bālasinīgi kritiķi, kuri, raudzīdamies pāri savas pliekanās dzīvītes vienmuļībai, nav spējīgi saskatīt nevienu lielisku cilvēkbērnu, ja tas pārsniedz viņu apvārsni. Sie pliekanie ļautiņi, mirušās pagājības atbalsis, kas paši sevi uzbāzīgi izraudzījuši par mantijas šlepes nesējiem tagadnei un nākotnei, šie citu vietā dzīvojošie surogātu baudītāji, kas nespēj izjust tiešamību, līdzīgi einuhiem apgalvo, — tālab ka viņu pašu būtība, viņu vide un viņu miesas slābā iekairināmība ir tikai pelēcīgi viduvēja, — ka neviens vīrietis, neviena sieviete nespējot pacelties pāri pelēcīgai viduvējībai.
Tā kā viņos pašos lieliskuma nav, viņi noliedz lieliskumu visā cilvēcē; būdami pārāk bailulīgi aušībām un trakulībām, viņi turas pie ieskata, ka aušības un trakulības jau sensenis izbeigušās, pats vēlākais — vismaz viduslaikos; tā kā paši viņi lipinās līdzīgi sīkām svecītēm, viņu vārgās acis apžilbst un kļūst aklas citu dvēseļu ugunsgrēku liesmojumā, kas atblāzmo viņu debesīs. Spēka viņiem nav vairāk kā pigmejiem, tālab citos viņi nespēj aptvert spēku, kas lielāks nekā pašiem. Senās dienās esot dzīvojuši milži, tomēr viņu pašu sapelējušās grāmatas viņiem stāsta, ka milži sen jau izzuduši, bet no tiem atlikuši vienīgi kauli. Kas nekad nav redzējis kalnus, tam kalni arī neeksistē.
Paši mitinādamies sava mūžam omulīgā pīļu dīķa dūņās, tie apgalvo, ka neviena būtne ar spožu skatienu un ' starojošu ārieni nav iespējama ārpus pasaku grāmatām, veciem nostāstiem un seniem ticējumiem. Nekad viņi
nav redzējuši zvaigznes un tālab noliedz tās. Nekad viņi nav skatījuši spožos ceļus un mirstīgos, kas soļo pa tiem, tālab viņi pieņem, ka nav ne šādu spožu ceļu, ne arī stariem vainagotu mirstīgo, kas staigā šos spožos ceļus. Uzskatīdami savu acu sīkos redzoklīšus par visuma centru, viņi visumu spēj iedomāties tikai savos jēdzienos, un pēc savām kārnajām personībiņām viņi gatavo nožēlojamus mērkokus, ar kuriem mērīt starojošās dvēseles, sacīdami: «Tik lielas ir visas dvēseles un ne vairāk; nav iespējams, ka pastāvētu diženākas dvēseles nekā mums, un mūsu dievi gan zina, ka mēs esam diženi veidoti.»
Tomēr visi vai gandrīz visi liedagā piedeva Idai Bār- tonai kā viņas peldkostīmu, tā arī ķermeņa formas, kad viņa ielēca ūdenī. Plaukstas pieskāriens vīra plecam, uzlūgums un izaicinājums viņas smaidošajā sejā, un abi tie kā viens paskrēja kādus sešus soļus un kā viens nolēca no valgi blīvajām krastmalas smiltīm, ķermeņiem gaisā aprakstot lēzenu loku, pirms tie skāra ūdeni.
Vaikiki piekrastē ir divas bangotnes: lielā, krēpjainā vīriešu bangotne, kas rēc tālu viņpus lēkšanas torņa, un mazāka, mīlīgāka — vahine jeb sieviešu bangotne, kuras viļņi plīst pie paša krasta. Šeit vēl ir ļoti sekls, te var brist simtiem un atkal simtiem pēdu, līdz sasniedz dziļumu. Tomēr, ja ārējā bangotne viļņo spēcīgi, arī vahine bangotne var plīst trīs četru pēdu augstumā, tā ka pašā krastmalā cietā smilšu pamatne var atrasties gan trīs pēdas, gan arī trīs collas zem virsējo putu jūkļa. Nirt no krasta šajos viļņos, uzlidojot gaisā pēc strauja ieskrējiena, lidojumā pagriežoties tā, lai atrastos ar kājām augšā, un tādā veidā ieslīdēt ūdenī ar galvu pa priekšu — tur vajag lieliski pazīt viļņus un prast noteikt to bangojumu atstarpes, kā arī nepieciešama trenēta ķermeņa veiklība, lai mestos šādā nepastāvīgā dziļumā, šķeļot ūdeni ar skaistu un bezbailīgu lēcienu uz galvas, pie tam nonirstot vienlarkus jāmanās pielāgoties piekrastes seklumam.
Tas ir jauks, skaists un pārgalvīgs paņēmiens,Hko nevar iemācīties vienā dienā — ko nevar iemācīties nemaz,
ja negrib izbaudīt dažu labu krietnu triecienu pret jūras dibenu, vienu otru reizi tikai par mata tiesu paglābjoties no sadauzīta galvaskausa vai lauzta spranda. Šeit, šinī pašā vietā, kur abi Bārtoni tik skaisti ienira, pirms divām dienām kāds Stenfordas treka atlēts bija lauzis kaklu. Viņš bija kļūdījies, aprēķinādams vahine bangot* nes viļņu celšanās un plakšanas starplaiku.
— Nu jā, profesionāle, — Henlija Bleķa kundze nosmīnēja pret savu vīru, redzēdama Idas Bārtonas izveicību.
— Jādomā, kāda varietē dejotāja, — bija viens no daudziem līdzīgiem vērtējumiem, kādus ēnā sēdošās sievietes atkal un atkal pašapmierināti papauda cita citai, jo šādā pašapmānā tīri kā burvju līdzeklī atrada lielu gandarījumu, apzinoties mantīguma un sabiedriskā stāvokļa atšķirību starp sievieti, kam jāstrādā, lai būtu ko ēst, un viņām pašām, kas nestrādāja iztikas pēc.