Šinī dienā bangotnes Vaikiki piekrastē bija sevišķi spēcīgas. Vahine bangotne bija trakulīga diezgan pat labiem peldētājiem. Bet tālāk ārpusē, kanaku jeb vīriešu bangotnē, nerādījās neviens. Ne jau tāpēc, ka tie desmiti jauno bangu jātnieku, kas tagad dīki slaistījās pa liedagu, nebūtu spējīgi vai pat baidītos doties turp, — vienkārši tāpēc, ka pat viņu vislielākās airu laivas apgāztos, bet bangu braucamie dēļi pārmestu kūleni, jo pērkonīgi rēcošie viļņi pārāk mežonīgi slējās pret debesīm un atkal gāzās lejup. Paši viņi — vismaz lielākā tiesa — gan spētu izpeldēt, jo cilvēks var peldēt cauri plīstošiem viļņiem, kam pāri tikt nav pa spēkam ne laiviņām, ne bangu braucamiem dēļiem; bet slīdēt pa viļņu virsmām, putu apšalktiem, stāvēt pilnā augumā virs bangu mugurām, lai auļojoša zirga ātrumā trauktos uz krastu, — lūk, tieši šī jau bija iemīļotā izprieca, kuras dēļ viņi vispār braukuši no Honolulu uz Vaikiki.
Devītā numura glābšanas laiviņas kapteinis, pats likumīgs Airētāju kluba biedrs un apbalvots ar daudzām medaļām garo distanču peldējumos, nebija pamanījis Bārtonus ielecam ūdenī un pirmo reizi ieraudzīja tos jau viņpus pēdējās drošības virves, pie kuras turējās vesela peldētāju girlanda. Kopš tā brīža, stāvēdams novērošanai izdevīgajā otrā stāva lanai, viņš tos vairs neizlaida no acīm. Kad tie neapstādamies traucās tālāk garām tērauda lēkšanas tornim, kurā patlaban izklaidējās tikai daži visprasmīgākie nirēji, viņš īgni noņurdēja pie sevis: «Nolāpītie malahini!»
Vārds malahini nozīmē jaunpienācēju, mīkstpēdiņu; un, kaut arī viņu peldēšanas paņēmieni nenoliedzami bija skaisti, kapteinis zināja, ka neviens cits kā tikai malahini uzdrošinātos laisties iekšā brāzmainajā straumē aiz lēkšanas torņa. Tālab arī devītās laiviņas kapteinis bija tik saīdzis. Viņš nokāpa liedagā un, bilz- dams klusu vārdiņu gan še, gan tur, tā pa vienam vien salasījis visspējīgāko bangu pārvarētāju komandu, atkal atgriezās uz lanai ar tālskati rokā. Pavisam neuzkrītoši šī komanda, skaitā seši airētāji, atvilka devīto numuru ūdens malā, pārlūkoja, vai airi un viss pārējais sagatavots steidzamai izbraukšanai, un tad bezrūpīgi sagula smiltīs ap laivu. Viņu pienākums bija stingri uzmanīties, lai neviens nenojaustu, ka gatavojas kam nopietnam, kaut gan viņi arvien zagšus pameta pa skatienam augšup uz savu kapteini, kas sasprindzināti vērās tālskatī. •
Kanāla gultni bija veidojusi saldūdens strāva. Koraļļi nevar dzīvot saldūdenī. Bet straujumu kanālam piešķīra milzīgo bangotnes viļņu brāzmojums pret krastu. Nespēdami noturēties liedagā, kur uzšļākuši, un netik-, dami atpakaļ, jo pretī tiem gāzās nemitīgi pret krastu traucošā kanaku bangotne, iesprostotie ūdens vāli atrada izeju jūrā gan pa šokanāla gultni, gan arī zemūdens strāvu veidā pa jūras dibenu zem plīseņiem. Arī pašā kanālā plīsa lieli viļņi, tomēr ne gluži tik spēcīgi un ar tādu baigu varenību kā pa labi un pa kreisi no tā. Tālab arī laiviņa vai īpaši izveicīgs peldētājs varēja uzdrošināties doties šajā kanālā. Tomēr šim peldētājam vajadzēja būt sevišķi spēcīgam, lai varētu veiksmīgi lauzties pretī ūdens brāzmām. Tāpēc devītā numura kapteinis neatslābināja vērību un nemitējās paklusām lādēt malahini, būdams netīkamajā pārliecībā, ka šie abi malahini piespiedīšot viņu laist devīto numuru jūrā un doties tiem pakaļ, kad būšot atskārtuši, ka straume ir pārāk spēcīga, lai varētu peldēt tai pretī. Ja pats būtu iekūlies tādā klizmā, viņš būtu griezies vairāk pa kreisi, uz
Dimanta Galvas pusi, un tādējādi nok|uvis kanaku ban- gotnes pret krastu vērstajā plūdumā. Bet tāpēc jau tas ari bija viņš, divdesmit divus gadus vecs bronzas krāsas Herkuless, visblondākais gaišmatis, kādu vien subtropu saule jebkad nodedzinājusi mahagonija brūnumā; viņa ķermenis, auguma līnijas un muskulatūra stipri līdzinājās hercoga Kahanamoku lieliskajam ķermenim. Simt jardu peldējumā pasaules čempions vienmēr uzvarēja viņu, bet vairāku jūdžu distancē viņš spēja šim čempionam appeldēt riņķī un apkārt.
Neviens no ļaužu simtiem visa piekrastē, ja neskaita šo kapteini un viņa komandu, nezināja, ka Bārtoni aizpeldējuši garām lēkšanas tornim. Visi, kas bija vērojuši viņus aizpeldam, pats par sevi saprotams, domāja, ka viņi piebiedrojušies pārējiem tur uz torņa.
Kapteinis pēkšņi uzlēca uz lanai margām, ar vienu roku turēdamies pie pīlāra, un atkal vērsa tālskati pret abiem galvu plankumiņiem. Viņa aizdomas apstiprinājās. Šie abi dulnie bija nogriezušies no kanāla pretī Dimanta Galvai un nu atradās kanaku bangotnei tieši jūras pusē. Vēl trakāk, kamēr viņš raudzījās, tie jau gatavojās doties malup tieši kanaku bangotnei cauri.
Kapteinis aši pameta skatienu lejup uz laivu, bet, kamēr viņš vēl skatījās un kamēr šķietami laiskie apkalpes locekļi gausi slējās kājās un ieņēma savas vietas pie laiviņas, lai tūdaļ varētu dzīt to ūdenī, viņš izšķīrās. Pirms laiviņa paspētu nokļūt līdz kanālam, šim vīrietim un sievietei jau būtu beigas. Un, ja arī pieņemtu, ka tā vēl pagūtu viņus sasniegt, tajā mirklī, kad laiviņa laistos iekšā kanaku bangotnē, tā tūdaļ apgāztos, un tad pat viņu visstiprākajam peldētājam būtu gaužām vājas izredzes izglābt cilvēku, kuru krēpjaino viļņu masas patlaban samaļ pulverī, dauzot pret jūras dibenu.