Kapteinis redzēja pirmo kanaku vilni, kas pats gan bija liels, bet saviem brāļiem līdzās šķita sīciņš, no jūras puses izslienamies aiz abiem peldošajiem punktiņiem. Tad viņš redzēja tos pārejam kraulā, abus līdzāsr ar sejām lejup, visā garumā izstiepušos virs līmeņa, kamēr kājas vērpās kā propelleri un rokas kūla ūdeni straujos pārmaiņu vēzienos, palielinot ātrumu, lai tuvinātos tā viļņa ātrumam, kurš dzinās tiem pakaļ; tad,
tajā mirklī, kad vilnis tos sasniegs, viņi paši varētu kjūt par tā sastāvdaļu un slīdēt tam līdzi, nevis palikt aizmugurē. Tādā veidā, ja vien tiem netrūktu aukstasinīgas izveicības, lai, visā garumā izstiepušies, vizinātos uz pašas viļņa kores, nevis ļautu sevi pasviest un sagriezt grīstē vai arī kūleniski notriekt līdz pašam dibenam, viņi varētu drāzties uz krasta pusi, nemaz neizlietodami savu enerģiju, — viņus nestu vilnis, kurā viņi tagad būtu iemiesojušies.
Un viņi izdarīja to! «Tie tik ir peldētāji!» devītā numura kapteinis bija spiests klusībā atzīt. Viņš aizrautīgi turpināja vērošanu. Vislabākie peldētāji spēj noturēt šādu vilni vairāku simtu pēdu lielā gabalā. Bet vai šie spēs? Ja viņi to spēs, tad būs veikuši trešo daļu ceļa cauri briesmām, kādas paši izaicinājuši. Tomēr, kā jau to varēja sagaidīt, sievietei kļūmējās pirmajai, jo viņas ķermenis nesedza tik plašu līmeņa virsmu kā viņas vīra augums. Pēc pēdām septiņdesmit vilnis to apraka un norāva lejā, paslēpdams skatienam aiz ūdeņu masām, kādas vilnis slēja tai pāri. Vīrs tai sekoja, un tad abi atkal parādījās, peldēclami aiz viļņa, ko bija pazaudējuši.
Nākamo vilni kapteinis ieraudzīja pirmais. — Nu, ja viņi mēģinās pabraukties uz tā, tad ar labu nakti, — viņš noņurdēja, jo zināja, ka dzīvs nepaliks neviens peldētājs, kas lūkos uz tāda pajāties. Pats gan vēl bez krēpju vainaga, tas toties bija visu krēpjaino ciltstēvs; kādu jūdzi garš, tas izcēlās tālu viņpus tās vietas, kur mēdza rasties pārējie, sliedams savu vareno stāvu arvien augstāk un augstāk, līdz aizsedza visu apvārsni, izvērsda- mies par īstu milzeni savu biedru vidū, līdz tā galotne, gatavodamās šķīst, sāka mesties plānāka un veidot putu kori.
Tomēr bija acīm redzams, ka abi peldētāji labi pazīst lielās bangas. Viņi pat nelūkoja mesties ātruma sacīkstē, kad vilnis tuvojās. Kapteinis klusībā izteica tiem atzinību, redzēdams tos pavēršamies ar sejām pretī vilnim un sagaidām to. Visā piekrastē viņš vienīgais skatīja šo ainu, tik brīnum skaidru un dzīvīgu tālskata palielinājumā. Viļņa siena tiešām bija īsta siena, kā kalns tā slējās un kāpa arvien vēl augstāk, pašā galotnē kļūdama tik plāna, ka cauri tai blāzmoja saulrieta krāsas visos to zaļganajos un zilganajos toņos. Viņa acu priekšā zaļums jau vērtās blāvā zaļganumā, līdz kļuva zils. Bet tas bija zils dārgakmens, ko cauri vizošā saules mirga piekaisīja ar neskaitāmām sārtu un zeltainu liesmiņu dzirkstītām. Šī krāsu orģija viļņoja lejup un augšup līdz pat tikko dīgstošā putu cekula bārkstīm un augtin auga spožumā, pēdīgi uzkūsādama žilbinoši daudzveidīgos caurspīdīgas varavīksnes mutuļos.
Pret bangas fonu vīrieša un sievietes galvas izskatījās kā divi niecīgi puteklīši. Puteklīši tie arī bija — dzīvi puteklīši, kas nebaidījās no aklajiem elementu spēkiem, drosmīgi mezdamies sadursmē ar jūras titāniskajām brāzmām. Ja šāds visu viļņu virsaitis, kas patlaban rēgojās tieši virs viņu galvām, ar visu svaru sabruktu pār tiem, tas spētu sadauzīt vīrieti līdz nesamaņai vai sadragāt sievietes trauslos kaulus. Devītā numura kapteinis nemaz neapjauta, ka aizturējis elpu. Vīrietim viņš neveltīja vērību. Tikai sievieti viņš redzēja. Ja viņa pazaudēs galvu vai drosmi vai arī tikai uz vienu vienīgu mirklīti izdarīs nepareizu kustību, šā milzeņa trieciens raus viņu līdzi simtiem pēdu un pēdīgi nosviedīs sakropļotu, bezpalīdzīgu, ar aizsistu elpu, lai tad sašķaidītu pret koraļļu pamatni un ar zemūdens atplūdu straumi aizskalotu jūrā par treknu maltīti zivju haizivīm, kas ir pārāk gļēvas, lai uzdrīkstētos nogaršot cilvēku, kamēr tas dzīvs.
Kālab viņi nenonirst dziļumā, kamēr laika vēl diezgan, — kapteinis prātoja, — bet nogaida, kamēr pēdējais drošības mirklis apvienosies ar pirmo briesmu mirkli? Viņš redzēja sievieti pagriežam galvu pret pavadoni un iesmejamies, un tas atbildēdams pavērsa arī savējo. Kamēr viņi slīdēja pa viļņa nogāzi augšup, krēpjainā kore, kas pārkaru slīga virs viņiem dzeltenīgi balta un saputodamās rožaini zeltaina, izsvaidīja dārgakmeņu šļakatas. Vieglā pasāta vēsmiņa, kas plūda no krasta, rāva nost šim vainagam bārkstis un pūta tās gan atpakaļ, gan jardiem augstu gaisā. Šinī momentā viņi, turēdamies līdztekus, bet sešas pēdas viens no otra, ienira tieši zem pārslīgstošās galotnes, kas patlaban haotiskā gāzmā sāka šķīst lejup. Kā kukainīši ieslīd starp krāšņas milzu orhidejas ziedlapu kruzuļiem, tā izzuda viņi, kad viļņa kore ar putu vainagu, ar šļakatām un dārgakmeņu šaltīm daudzu tonnu svarā dārdēdama un krākdama nogāzās tieši tajā vietā, no kurienes viņi mirklīti iepriekš bija izgaisuši, — bet tur viņu vairs nebija.
Beidzot viņi, izpeldējuši vilnim cauri, atkal parādījās tam aizmugurē, turēdamies līdztekus, tomēr vēl arvien sešas pēdas viens no otra un vienmērīgiem vēzieniem peldēdami uz krasta pusi, līdz nākamais vilnis ļaus viņiem pavizināties uz savas muguras vai arī vajadzēs stāties tam pretī un urbties cauri. Devītā numura kapteinis par atlaišanas zīmi pamāja saviem ļaudīm ar roku un atsēdās uz lanai margām, juzdamies mazliet pieguris, tomēr vēl arvien tālskatī vērodams peldētājus.