Выбрать главу

— Lai nu tie būtu kas būdami, — kapteinis nomurmi­nāja, — malahini tie nav. Vienkārši nav iespējams, ka tie būtu malahini.

Ne jau katru dienu, īstenībā ļoti retās dienās Vaikiki bangotne ir tik augsta; un dienās, kas sekoja šai, Ida un Lī Bārtoni, kuri arvien izraisīja ārkārtīgu ievērību kā liedagā, tā arī ūdenī, nemitējās kveldināt nenovīdīgu interesi tūristu lēdiju krūtīs, bet Airētāju kluba kapteiņi nelikās vairs par tiem ne zinis, kad tie izpeldēja jūrā. Viņi gan bieži novēroja, kā šis pāris aizpeld, izzuzdams zilās tālēs, un viņi — kā nu gadījās — redzēja vai arī neredzēja tos atgriežamies pēc vairākām stundām. Gal­venais, — kapteiņi nemaz neraizējās par viņu atgrieša­nos, jo zināja, ka viņi atgriezīsies.

Iemesls tas, ka viņi nebija malahini. Viņi bija šejie­nieši. Citiem vārdiem jeb, pareizāk, piemērotajā sali­nieku vārdā, viņi bija kamaaina. Kamaaina — kā vīrieši, tā sievietes ap gadiem četrdesmit — atcerējās Lī Bār- tonu no savām bērnības dienām, kad viņš no visas tie­sas vēl bija malahini, kaut gan no pašiem jaunākajiem. Kopš tā laika, uzturēdamies te ilgstoši, viņš pamazām bija izpelnījies kamaaina godu.

Kas attiecas uz Idu Bārtonu, tad jaunās kundzes vi­ņas vecumā (klusībā gudrodamas, kā gan viņa prot sa­glabāt savu figūru) mēdza steigties viņai pretī ar apkam­pieniem un sirsnīgiem havajiešu skūpstiem. Vecmāmuļām katrā ziņā vajadzēja aicināt viņu uz tēju un atmiņu risināšanu vecajos dārzos, kas apņēma pusaizmirstas mājas, kuras tūristi nekad nedabū redzēt. Nepilnu ne­dēļu pēc Idas ierašanās sirmā karaliene Liliuokalani esot atsūtījusi tai pakaļ un pārmetuši nevērību pret viņu. Un sirmgalvji uz vēsām, smaržainām lanai ar bezzobu mutēm dudināja viņai nostāstus par viņas vec- tctiņu kapteini Viltonu, kurš gan dzīvojis jau pirms šiem, bet kura trakulīgās un pārgalvīgās dēkas un as­prātības, ko šiem pauduši šo tēvi, vecie ar patiku mēdza pieminēt, — par vectēti kapteini Viltonu jeb Dāvidu Viltonu, jeb «Izdarīgo», kā šo tālo dienu havajieši viņu bija mīlīgi iedēvējuši. Izdarīgais bija kādreizējais Zie­meļrietumu tirgonis, bezdievīgais, klaidonīgais kaptei­nis bez kuģa un avarējušais skiperis, kurš 1820. gadā no brigas «Tadeušs» izkāpis Kailua krastā, kur .viņu laipni saņēmuši paši pirmie misionāri, un kurš dažus gadus vēlāk skandalozi apprecējies, aizbēgdams ar kāda misionāra meitu, tad apmeties uz mierīgu dzīvi, ilgi un centīgi kalpodams karalim Kamehameham valsts kases pārziņa un muitas priekšnieka amatā un darbo­damies arī par starpnieku un strīdu izšķīrēju starp misionāriem, no vienas puses, un bīčkomeru pūli, tir­gotāju pūli un visdažādāko noslāņojumu havajiešu virsaišiem, no otras puses.

Arī Lī Bārtonu nepameta novārtā. Starp neskaitāma­jām pusdienām un lenčiem, starp luau (havajiešu dzī­rēm) un poi maltītēm, peldēšanās izbraukumiem un deju vakariem, uz kuriem sirsnīgā aloha (mīlestībā) ielūdza viņus abus, uz Lī Bārtona laiku un labvēlību pfetendēja brašo jaunekļu bars no senajām Kohalas dienām, — tie pēdīgi bija atskārtuši, ka šiem taču esot arī gremojamie orgāni un dažādas citādas iekšķīgas funkcijas, un nu tie bija iekārtojušies uz tādu kā mierīgu dzīvi, delverējās mazāk, toties daudz spēlēja bridžu un bieži gāja uz beizbola spēlēm. Tādā pašā noskaņojumā atradās ari vecvecais pokera spēlmaņu pulciņš no Lī Bārtona jau­nības dienām; tagad viņi spēlēja uz pieņemamākām lik­mēm un ievēroja robežas, dzēra pie tam minerālūdeņus un apelsīnu sulu, bet pēdējo spēles partiju nekad ne- ievilcināja ilgāk par pusnakti.

Parādījās viesību trokšņa apšalkotais Sonnijs Gran- disons, Havajā dzimusi havajiešu slavenība, kurš, kaut gan ļoti jauns — tikai četrdesmit vienu gadu vecs, jau bija paguvis atraidīt tam pie'dāvāto Havaju salu gu­bernatora amatu. Viņš, kā izrādījās, pirms ceturtdaļgad­simta bija grūdis zem ūdens Idu Bārtonu Vaikiki ban- gotnē, bet vēl agrāk, pavadīdams brīvdienas sava tēva lielajā lopu fermā Lakanajas salā, šaušalīgā veidā iepazīstinājis viņu un vēl dažādus citus knauķus piecu līdz septiņu gadu vecumā ar savu puiku bandu «Kani- bāliskie galvu mednieki» jeb «Lakanajas šausmas». Se­kojot vēl tālāk, atklājās, ka viņa vectēvs Grandisons un viņas vectēvs Viltons senajās dienās bijuši saistīti ar veikalnieciskiem un politiskiem darījumiem.

Izglītību guvis Harvardā, viņš kādu laiku bija kļuvis pasaules klaiņotājs zinātnieks un visu ļaužu mīlulis. Pēc karadienesta, ko nokalpoja Filipīnu salās, viņš kā valdības entomologs bija piebiedrojies vairākām ekspedī­cijām pa Malaju salām, Dienvidameriku un Āfriku. Četr­desmit viena gada vecumā viņš vēl arvien Smitsonas institūtam bija ceļojošais komisionārs, kaut gan viņa draugi apgalvoja, ka par cukura «kaitēkļiem» tas zinot vairāk nekā jebkurš lietpratīgs entomologs, ko viņš un viņa kolēģi, cukura plantatori, algoja eksperimentālajā stacijā. Dzimtenē būdams ievērojama personība, viņš bija arī vispazīstamākais Havajas reprezentētājs ārze­mēs. Ceļotāji, no Havajas jau to zināja kā aksiomu, — lai kurā pasaules malā viņi pieminētu, ka atbraukuši no. Havajas, pirmais jautājums, ko viņiem uzdos, ne­mainīgi būs šāds: «Bet vai jūs pazīstat Sonniju Grandisonu?» īsi sakot, viņš bija bagāta vīra dēls, kam dzīvē labi veicies. No tēva mantoto miljonu viņš bija pavairojis līdz desmit miljoniem, tai pašā laikā turēdams godā tēva novēlējumus un dāvinājumus labdarīgiem mērķiem un vēl pārspēdams tos pats ar savējiem.

Tomēr viņam piemita arī vēl kas vairāk. Jau desmit gadu atraitnis bez pēcnācējiem, viņš bija visvēlamģfkais un visdedzīgāk kārotais precību kandidāts visās Ha- vāju salās. Šo tumšmati ar asiem un stingriem sejas vaibstiem, gara auguma, slaidu un lokanu, ar tievu sprintera vidukli, arvien možu un mundru, vienmēr un visur izcilu parādību pārējo vidū, sarmojošie deniņi (in­triģējošā pretstatā ar jauneklīgo sejas krāsu un spoža­jām, dzīvīgajām acīm) vērta tikai vēl pievilcīgāku. Par spīti sabiedriskajiem pienākumiem, kas ierobežoja viņa laiku, par spīti neskaitāmajām komiteju sapulcēm, di­rekciju sanāksmēm un politiskajām konferencēm viņš tomēr atrada laiku vadīt Lakanajas poniju polo spēles, sagādājot komandai uzvaras, ko nevar piedēvēt nejau­šībai, kā arī savā paša Lakanajas salā sacensties ar Baldvinu no Maui salas polo poniju audzēšanā un importēšanā.