Ja lugā darbojas izcili spējīgs un dižens cilvēku pā,- ris — vīrietis un sieviete un ja tad uz skatuves uznāk otrs tikpat izcili spējīgs un dižens vīrietis, nenovēršami gatavojas izcili spēcīgas un diženas traģiskās trijotnes draudi. Tik tiešām, šādu traģisku trijotni, runājot plānā galdiņa urbēju vārdiem, var apzīmēt par «šausmīgi saistošu» un «baigi interesantu». Varbūt Sonnijs Grandi- sons bija pirmais, kas sāka apzināties stāvokli, jo iekāre līdz ar apņēmību taču sākotnēji bija modušās tieši viņā, kaut gan viņam vajadzēja būt izcili izveicīgam, lai iepriekš paredzētu tādas sievietes noskaņojumu, kāda bija Ida Bārtona. Šā vai tā, tomēr nav apšaubāms, ka pēdējais no trijiem to saprata Lī Bārtons, kas tad ātri mēģināja ar smiekliem aizgainīt visu, par ko vien bija iespējams pasmieties.
Drīz viņš redzēja, ka šīs pirmās nojausmas bija pārāk novēlojušās, jo puse no namatēviem un namamātēm, pie kuriem viņš mēdza viesoties, jau sen bija to atskār- tuši. Palūkojies pagātnē, viņš apjēdza, ka jau labu laiku ikvienās viesībās, kurās ieradās viņš ar sievu, tāpat bija ielūgts arī Sonnijs Grandisons. Kur vien bija viņi abi, tur izrādījās esam trīs. Vai tas būtu brauciens uz Kahuku vai Haleivu, uz Ahuimanu vai Kaneohes koraļļu dārziem, vai pikniks ar peldēšanos pie Koko Galvas, nezin kā vienmēr bija sagadījies, ka Ida brauca Sonnija mašīnā vai arī tie abi kopā sēdēja kādā citā automobilī. Deju vakari, luau, pusdienas un izbraukumi visi bija vienādi: tajos arvien piedalījās viņi trīs.
Reiz k]uvis aizdomīgs, Lī Bārtons nevarēja neievērot, ka Ida ikreiz rādījās vairāk aplaimota, ja atradās vienā sabiedrībā ar Sonniju Grandisonu, un tāpat pamanīja Idas neslēpto patiku braukt vienā automobilī ar viņu, dejot ar viņu vai nosēdēt visas dejas nedejotas — kopā ar viņu. Visvairāk Lī Bārtonu pārliecināja Sonnijs Grandisons pats. Kaut četrdesmit vienu gadu vecs, spēcīgs un pieredzējis vīrs, tomēr viņa seja neprata slēpt jūtas vairāk, kā divdesmit gadu vecs jauneklītis būtu pratis slēpt savu pirmo jauneklīgo mīlestību. Par spīti četros gadu desmitos iegūtai paškontroles un savaldības mākai viņš neprata savu dvēseli maskēt ar sejas izteiksmi tā, lai Lī Bārtons, kam bija tikpat daudz gadu, neprastu lasīt viņa dvēseli šādā caurredzamā sejā. Un bieži, kad Idas valodās ar citām sievietēm sarunu pavediens skāra Sonniju, Lī Bārtons dzirdēja sievu izsakām savu patiku par Sonniju vai arī pārāk daiļrunīgi jūsmojam par viņa polo spēli, par viņa darbību plašajā pasaulē un vispār par to, cik pelnīti ir viņa sasniegumi dzīvē.
Par Sonnija jūtām un sirdi Lī Bārtonam nebija nekādu šaubu. Tās bija atklātas diezgan, lai visa pasaule varētu tās lasīt. Bet kā ir ar Idu, kas jau divpadsmit gadu bija viņa sirsnīgi mīlošā un mīlētā sieva? Viņš zināja, ka sieviete, šis mistiskais radījums, ik mirkli spēj uzdot neatminamas mīklas. Vai viņas atklātais biedriskums pret Grandisonu tiešām nozīmē vienīgi atklātu biedriskumu un bērnu dienās sāktās, vīra gados atjaunotās draudzības turpinājumu? Jeb vai tas ar sievietes smalkāko un noslēpumaināko izmaņu tikai slēpj sirds pukstus, kas varbūt saskanīgi atbalso jūtas, kādas pauž Sonnija seja?
Lī Bārtons nejutās laimīgs. Divpadsmit laulības gadi, kuros sieva viņam piederējusi pilnīgi un nedalīti, bija pierādījuši, ka — vismaz no viņa puses — Ida ir viņam vienīgā sieviete pasaulē, ka tāda sieviete nevar būt dzimusi — kur nu vēl redzēta, — kura kaut uz mirkli spētu sacensties ar sievu viņa sirdī, viņa dvēselē, viņa prātā. Nemaz nav iespējams, ka eksistētu sieviete, kas spētu viņu atvilināt no sievas, kur nu vēl pārspēt Idu tajā neaptveramajā, nebeiāzamajā aplaimojumā, kādu tā viņam sniedza.
Vai tad šis nu būtu, viņš vaicāja pats sev, tas visu maigo mīlētāju bieds — nejaušība, kam jākļūst par viņas pirmo «dēku»? Viņš spīdzināja pats sevi ar šo nebeidzamo taujāšanu, un par izbrīnu reformētajam ko- haliešu pokera pulciņam, kas sastāvēja no prātīgiem jaunekļiem vidējos gados, kā arī par atbildi savu viesmīlīgo namamāšu un paša viešņu sīvi pētošajiem skatieniem viņš apelsīnu sulas vietā sāka dzert Karaļa Viljama kokteiļus, pokeru spēlējot, cirst pāri visām likmju robežām, nakts laikā triekt savu automašīnu pa Pali un Dimanta Galvas ceļiem ātrumā, ko nevar saukt par piesardzīgu, un pirms pusdienām un lenčiem vai arī pēc tiem iztukšoja krietni lielāku skaitu veclaicīgo kokteiļu un skotu viskija glāžu, nekā vīram pieklājas.
Visus viņu laulības dzīves gacUis Ida arvien bija izturējusies iecietīgi pret vīra kāršu spēli. Sī viņas iecietība jau bija tam ierasta. Bet tagad, kad bija modušās šaubas, viņam šķita, ka Ida ar zināmu dedzību atbalsta vīra pokera partijas. No otras puses — viņš nevarēja nepamanīt, ka Sonniju Grandisonu nekad neredz pokera un bridža pulciņos. Viņš šķita esam pārāk aizņemts. Bet kur gan uzturējās Sonnijs, kamēr viņš, Lī Bārtons, spēlēja kārtis? Skaidrs, ne jau vienmēr komiteju un direkciju sēdēs. Lī Bārtons par to bija pārliecinājies. Viņš it viegli uzzināja, ka šādās reizēs Sonnijs vēl biežāk nekā parasti bija sastopams tur, kur gadījās būt arī Idai, — deju vakaros, pusdienās, izbraucienos peldēties mēness gaismā, vai arī, piemēram, tieši to pēcpusdienu, kad Sonnijs bija atteicies piedalīties kā ceturtais Lī, Lenghorna Džounsa un Džeka Holsteina bridža saspēlē Klusā okeāna klubā, kategoriski aizbildinādamies, ka esot apkrauts ar neskaitāmām darīšanām, — to pašu pēcpusdienu viņš bija spēlējis bridžu Doras Nailzas mājā ar trim dāmām, no kurām viena bija Ida.