Kādu pēcpusdienu, atgriezdamies no lielās sausā doka celtnes apskates Pīrlharborā, Lī Bārtons trenca mašīnu ātrāk, nekā pieļauts, lai vēl paspētu pārģērbties uz pusdienām un pabrauca garām Sonnija automobilim; vienīgais pasažieris, ko Sonnijs veda mājās, bija Ida. Kādu citu vakaru nedēļu vēlāk, kuras laikā Lī ne reizes nebija spēlējis .kārtis, viņš ap pulksten vienpadsmitiem pārnāca mājās no brieža maltītes Universitātes klubā un mirklīti vēlāk pārradās arī Ida no poi dzīrēm un deju vakara Alstonā. Bet mājās to pārveda Sonnijs. Viņi ieminējās, ka vispirms esot aizveduši majoru Frenklinu ar sievu uz Fortšafteru otrā pilsētas malā un vairākas jūdzes projām no krasta.
Lī Bārtons visumā bija humāns cilvēks un, būdams humāns cilvēks, nespēja izturēties pret Sonniju citādi kā vien ļoti draudzīgi, tomēr klusībā viņš neganti cieta. Pat Idai nenāca prātā, ka viņš cieš; un viņa ar smaidiem vaigā turpināja savas jautrās, bezrūpīgās gaitas, līdz sirds dziļumiem paļaudamās pati uz sevi, kaut gan viņu mazliet mulsināja pavairotais kokteiļu skaits, kurus vīrs mēdza izdzert pirms pusdienām.
No ārpuses varēja ^kties, ka Idai kā parasti ir dalība gandrīz visā, kas skar tās vīru; tomēr tagad tā vairs nedalījās ne Lī neizpaustajās ciešanās, ne arī viņa iekšējās grāmatvedības garajās līdzteku ailēs, kuras viņa smadzenēs mirkli no mirkļa — dienu un nakti — uzrādīja reģistrēto faktu kopsummu. Vienā ailē tika atzīmētas Idas neapšaubāmi labprātīgās parastā maiguma un rūpju izpausmes pret viņu, daudzās reizes, kad tā centusies viņu iepriecināt, lūgusi padomus un arī klausījusi tiem. Otrā ailē, kurā nemitīgi nāca klāt arvien jauni ieraksti, atradās visi Idas izteicieni un darbi, ko Lī nespēja klasificēt citādi kā vien par aizdomīgiem. Vai tie bija tādi, kādi rādījās? Jeb vai tie — apzinīgi vai nejauši — sastāvēja no divām daļām? Trešā aile, garākā no visām, lielākoties saturēja cilvēka sirds vērtējumu rezultātus, un to pildīja atzīmes, kas tieši vai netieši attiecās uz Idu un Sonniju Grandisonu. Ne jau ar nodomu Lī Bārtons kopoja šo grāmatvedību. Viņš vienkārši citādi nevarēja. Viņš labprāt būtu izvairījies no tās. Bet viņa lietišķi vingrinātajā prātā šīs iegrāmato- juma atzīmes pašas no sevis, viņam nemaz to nevēloties, automātiski sagrupējās atbilstošajās ailēs.
Savā samocītajā iztēlē ikvienu ikdienišķu sīkumu skatīdams palielinātu, pie tam lielāko tiesu pats juzdams šo patvaļīgo palielinājumu, Lī, glābiņu meklēdams, reiz bija iegriezies pie Makilveina, kuram kādreiz izdarījis ievērojamu pakalpojumu. Makilveins bija detektīvu biroja vadītājs. — Vai Sonnijs Grandisons ir sieviešu mednieks? — Bārtons bija vaicājis. Makilveins nebija atbildējis neko. — Tātad viņš ir sieviešu mednieks, — Bārtons bija deklarējis. Un detektīvu kantora vadītājs arī šoreiz netika teicis ne vārda.
Pēc kāda laika Lī Bārtons pārlasīja arī rakstveidā saņemto ziņojumu, pirms iznīcināja to, it kā ar dinamītu pielādētu. Visumā kopsavilkums jau neiznāca slikts, tiešām, ne tik slikts, tomēr arī ne pārāk labs desmit gadu laikā pēc Sonnija sievas nāves. Tā bijusi laulība aiz milestības, gandrīz vai slavena Honolulu sabiedrībā, jo viņi abi mīlējuši viens otru kā bez prāta ne tikvien pirms, bet arī pēc kāzām un līdz pat sievas traģiskajai nāvei, — kad viņas zirgs līdz ar jātnieci no Nahiku tekas nogāzies tūkstoš pēdu dziļā aizā. Un ilgu laiku pēc tam, kā Makilveins liecināja, Grandisons neesot interesējies par sievietēm. Ja arī kas noticis, uz ārpusi viss arvien bijis augstākā mērā pieklājīgi. Ne miņas no tenkām vai kāda skandāla; un visa sabiedrība atzinusi, ka viņš ir vīrietis, kas spēj mīlēt tikai vienu sievieti un nekad vairs neapprecēsies. Tās dažas sīkās dēciņas, ko Makilveins bija atzīmējis, pēc viņa apgalvojuma, esot tādas, par kurām Sonnijam Grandisonam ne sapnī nenākot prātā, ka tās zināmas vēl kādai dzīvai dvēselei bez abiem līdzdalībniekiem.
Bārtons, steigšus un gandrīz kaunīgi pārlaidis acis dažādajiem uzvārdiem un notikumiem, jutās pārsteigts, kad beidzot nodeva šo dokumentu liesmām. Šā vai tā, Sonnijs arvien bija izturējies ārkārtīgi diskrēti. Raudzīdamies pelnos, Bārtons prātoja, cik daudz no viņa paša agrāko laiku dzīves, kamēr vēl nebija precējies, atrodas vecā Makilveina glabāšanā. Nākamā brīdī Bārtons atskārta, ka ir nosarcis — pats pie sevis, pats par sevi. Ja Makilveins tik daudz zināja par sabiedrībā ievērojamu personu privāto dzīvi, vai tad viņš pats, Idas vīrs, viņas aizstāvis un sargs, nebija iesējis Makilveina smadzenēs aizdomu dīgli pret Idu?
— Nu, vai nav kas uz sirds? — Lī tovakar ievaicājās Idai, stāvēdams ar sievas apmetni rokā, kamēr viņa vēl šo<to sakārtoja pie tērpa.
Tas bija viņu sensenās un ļoti veiksmīgās vienošanās garā par pilnīgu atklātību vienam pret otru, un, gaidīdams atbildi, Lī taisni pabrīnījās, kālab gan tik ilgi kavējies viņai tā pavaicāt.
— Nē, — viņa pasmaidīja. — Nekā sevišķa … Vēlāk kādreiz … varbūt …