pēkšņi sāka reibt galva, viņš palika stāvam, ar roku balstīdamies pret kolonu, neizteiksmīgā smaidā savilkto seju pievērsis dziedātājzēnu pulciņam, kuru nemitīgais piedziedājums «Honi kauci viki-viki» juteklības pilnajai naktij piešķīra vēl juteklīgāku pulsējumu.
Nākamajā mirklī viņš jau bija apslapējis lūpas ar mēli, apvaldījis seju un ķermeni un jokodams tērzēja ar misis Inčkīpu. Tomēr kavēties viņš šeit nedrīkstēja, citādi būtu sadūries ar tiem abiem, kurus jau dzirdēja kāpjam pa trepēm sev aiz muguras.
— Jūtos tā, it kā nupat būtu šķērsojis Lielo Slāpju tuksnesi, — viņš teica mājasmātei, — un mani nespēj glābt nekas cits kā vien glāze viskija.
Viņa pieļāvīgi pasmaidīja un pameta ar galvu uz smēķētāju lanai pusi, kur tad arī, dejām beidzoties, viņu varēja atrast ar vecajiem vīriem pārrunājam cukurrūpniecības stāvokli.
Kādas sešas mašīnas posās braukt uz Vaikiki, un viņa uzdevums bija aizvest mājās Leslijus un Bernsto- nus, tomēr viņam izdevās pamanīt, ka Ida sēž Sonnija mašīnā pie stūres līdzās Sonnijam. Tālab arī viņa bija nokļuvusi mājās pirmā un jau sukāja matus, kad viņš ienāca. Pirms gulēt iešanas viņi atvadījās kā parasti — vismaz ārēji, kaut gan Lī kļuva gluži kokains, piespiez- damies izturēties dabiski, kad atminējās, kura cilvēka lūpas bija skārušas Idas muti nupat pirms viņa.
«Vai sieviete tiešām ir pilnīgi nemorāls radījums, kā to iztēlo vācu pesimisti?» Lī jautāja pats sev, nemierīgi svaidīdamies naktslampiņas spuldzes gaismā, jo nespēja ne aizmigt, ne lasīt. Pēc stundas viņš bija ārā no gultas un pie sava zāļu skapīša. Piecus graudiņus opija viņš ieņēma uzreiz. Stundu vēlāk, savu domu un bezmiega nakts izredžu iebiedēts, norija vēl vienu graudiņu. Šo zāļu devu viņš atkārtoja ik pēc stundas vēl divas reizes. Tomēr opijs iedarbojās tik gausi, ka ausa jau rīts, kad viņš beidzot aizvēra acis.
Septiņos viņš jau bija atkal nomodā — ar izžuvušu muti, juzdamies truls un miegains, tomēr nespēja iesnausties ilgāk kā tikai uz dažām minūtēm. Viņš atmeta cerību uz miegu, paēda gultā brokastis un nodziļinājās rīta laikrakstos un žurnālos. Tomēr narkozes iespaids vēl turējās, ēzdams un lasīdams viņš šad tad uz mirklīti aizsnaudās. Tas pats turpinājās, arī mazgājoties zem dušas un ģērbjoties, un, kaut gan naktī zāles viņam bija sniegušas maz aizmirstības, viņš jutās pateicīgs par šo miegaino letarģiju, ar kādu tās apbalvoja viņu rīta cēlienā.
Tajā laikā, kad piecēlās sieva, mierīga kā arvien, un ienāca pie viņa ar šķelmīgu smaidu, tik pievilcīga savā rītatērpā, Lī nervu sistēmu galīgi pārvarēja opija radītā neprāta aušība. Kad Ida skaidri un gaiši bija likusi saprast, ka viņai nav nekā ko tam atzīties, sekojot viņu sensenai vaļsirdības norunai, Lī sāka izdomāt savus opija melus. Vaicāts, kā gulējis, viņš atbildēja:
— Nejēdzīgi. Divreiz mani uzrāva no miega krampji kājā. Tie mani tā biedēja, ka gandrīz vairs nedrīkstēju iemigt. Tie tomēr neatkārtojās, kaut gan kājas man tagad deg kā ugunīs.
— Tev jau arī pērn bija krampji, — viņa atgādināja.
— Varbūt tā man izvērtīsies par gadskārtēju likstu, — viņš pasmīnēja. — Tie jau paši nav tik stipri, bet šausmīgi ir aiz krampjiem uztrūkties no miega. Nu tie vairs neatkārtosies līdz naktij, ja vispār atkārtosies, bet šai starplaikā es jūtos kā sadauzīts.
Tās pašas dienas pēcpusdienā Lī un Ida Bārtoni atkal ar savu slaveno lēcienu ienira Airētāju kluba liedaga sēklē un vienmērīgiem vēzieniem peldēja tālāk garām lēkšanas tornim uz plašajiem ūdeņiem aiz kanaku bangotnes. Jūra bija tik rāma, ka pēc pāris stundām, kad tie apgriezās un laiski sāka peldēt uz krastu caur kanaku bangotni, tā viņiem piederēja vieniem pašiem. Plīstošie viļņi nebija diezgan lieli, lai vilinātu uz vizināšanos, un pat pēdējie bangu braucēji un airētāji apnikumā bija devušies uz krastu. Lī pēkšņi apsviedās uz muguras.
— Kas ir? — uzsauca Ida, kas atradās pēdas divdesmit nostāk.
— Mana kāja … krampji, — viņš mierīgi atbildēja, kaut gan vārdi spraucās caur sāpēs sakostiem zobiem.
Opijs vēl visu laiku darīja viņu miegainu, un viņš
nemaz neuzbudinājās. Lī vēroja sievu peldam tuvāk ar tik noteiktiem un nesatrauktiem vēcieniem, ka negribot apbrīnoja viņas pašsavaldību, lai gan tai pašā laikā šaubas urdīja viņu ar domu: tas droši vien tāpēc, ka Ida tik maz raizējas par viņu vai, pareizāk sakot, toties jo vairāk par Grandisonu.
— Kurā kājā? — viņa vaicāja, nolaizdama kājas dziļumā un turēdamās stāvus ūdenī viņam līdzās.
— Kreisajā … vai! Nu ir abās!
Viņš pievilka ceļus sev klāt, it kā nevilšus izslēja gaivu un krūtis virs ūdens un tūdaļ nozuda skatienam zem uzplūduša plīseņa ar tikko manāmu putu vainagu. Jau pēc īsa brītiņa — dažām sekundēm — viņš sprauslādams iznira un atkal izstiepās uz muguras.
Lī gandrīz vai pasmīnēja, kaut gan pamanījās smīnu sašķobīt sāpju vaibstā, jo viņa iztēlotie krampji nu bija kļuvuši īsti. Vismaz vienā kājā tie vilka, un muskuļi sāpīgi raustījās.
— Labajā rauj visnegantāk, — viņš murmināja, kamēr sieva mēģināja satvert rokās sāpīgo vietu, lai izmasētu to. — Bet labāk būtu, ja tu turētos tālāk. Man jau agrāk ir bijuši krampji, un es zinu, ka esmu spējīgs kampt pēc tevis, ja sāpes kļūs skaudrākas.