Viņa pat neklausījās un uzspieda rokas cieti savilktajiem muskuļiem, sākdama tos berzēt, spaidīt un staipīt.
— Lūdzu, — viņš izdvesa, zobus šņirkstinādams. — Tev jāturas tālāk. Ļauj man tikai te pagulēt… es palocīšu potīti un kāju pirkstu locītavas pretējā virzienā, tad tas pāries. Esmu jau darījis to agrāk un zinu, kā rīkoties.
Ida atlaidās no Lī, tomēr palika tam cieši līdzās un ar vieglām kustībām turējās ūdenī stāvus, nenolaizdama acis no vīra sejas, lai varētu spriest, kā sekmējas viņa paša ārstniecības mēģinājumi. E$et Lī Bārtons tīšuprāt staipīja locītavas un savilka muskuļus tādā virzienā, lai palielinātu krampjus. Savā iepriekšējā gada cīniņā ar šo likstu viņš bija iemācījies, pat gultā gulēdams un lasīdams, atslābināt un izlocīt pēkšņu krampju sagrābtos muskuļus tik veikli, ka lēkme nemaz netraucēja viņam lasīšanu. Bet tagad viņš darīja to pašu otrādi, pastipri
nādams krampjus, un sev par prieku panāca to, ka krampji pārsviedās ari uz labās kājas lielu. Viņš baiļi iekliedzās un, šķietami zaudējis pašsavaldīšanos, mēģināja apsēsties, un atkal viņu pārskaloja nākamais vilnis.
Viņš iznira virspusē un sprauslādams plakaniski atgula uz ūdens, un tūdaļ viņa savilkto lielu satvēra abu Idas mazo rociņu spēcīgie pirksti.
— Būs labi, — viņa teica, dedzīgi masēdama. — Šādi krampji nekad nemēdz vilkties ilgi.
— Nemaz nezināju, ka tas var būt tik neganti, — Lī kunkstēja. — Ja tikai nekāptu augstāk! Tāda bezpalīdzības sajūta.
Pēkšņā lēkmē viņš sagrāba Idu aiz pleciem, lūkodams it kā izrāpties no ūdens gar viņas augumu, kā to dara slīcējs, kas mēģina izrāpties pa airi, un parāva viņu sev apakšā. Cīniņā zem ūdens, pirms Lī paļāva Idai izrauties no viņa tvēriena, tās gumijas peldcepurīte bija nomukuši, matadatas izbirušas, tā ka viņa uzšāvās virspusē, rīstīdamās pēc elpas un pa pusei akla, jo samirkušās matu šķipsnas aizklāja acis. Bez tam viņš bija pārliecināts, ka licis tai sarīties krietni daudz ūdens.
— Turies tālāk! — viņš brīdināja, tēlotā izmisumā ķepurodamies virs līmeņa.
Bet viņas pirksti jau atkal bija dziļi iespiedušies sāpju savilktajā liela muskulī, un viņš nespēja novērot sievā ne baiļu ēnas.
— Kāpj augstāk, — viņš iestenējās caur sakostiem zobiem, un vārdi izklausījās kā neapzinīgs vaids.
Viņš visā garumā sasprindzināja labo kāju it kā jaunā lēkmē, lai faktiski nelielie krampji sāpētu stiprāk, bet augšstilba muskuļus izspīlēja tik cietus, it kā arī tos rautu krampji.
Opijs vēl darbojās Lī smadzenēs, tā ka viņš varēja tēlot savu lomu visā nežēlībā un vienlaikus spēja arī novērtēt un atzīt savaldību un gribas spēku, kas izpaudās Idas izmocītajā sejā, un nāves bailes viņas acīs — visu, kas aiz šīm bailēm slēpās, redzēja Idas acis un cauri tām skatīja vēl ko vairāk no viņas gara drosmes, cildenajām domām un apņēmības.
Vēl vairāk, viņa neteica vis tādus lētus padošanās vārdus kā: «Es gribu mirt kopā ar tevi.» Tā vietā, Lī klusībā apbrīnota, Ida pavisam mierīgi sacīja: — Atslābini ķermeni! Iegremdējies ūdenī tā, ka lūpas vien paliek ārā. Es balstīšu tavu galvu. Krampjiem taču jābūt savai robežai. Uz sauszemes neviens cilvēks vēl nav nomiris no krampjiem. Tātad arī ūdenī labs peldētājs nevar nomirt no krampjiem. Tie sasniegs visļaunāko pakāpi un tad sāks pāriet. Mēs abi esam labi peldētāji un aukstasinīgi…
Viņš neganti saverkšķīja seju un tīšuprāt nospieda sievu zem ūdens. Bet, kad abi atkal parādījās virspusē, Ida, visu laiku turēdamās viņam līdzās un balstīdama viņa galvu, peldēja stāvus ūdenī un teica:
— Atbrīvo muskuļus! Neuztraucies! Es turēšu tavu galvu uz augšu. Pacieties! Jāpārdzīvo vien ir. Nelūko pretoties! Topi pavisam slābs — atslābini pat domas, un tad atslābs arī ķermenis. Atdodies! Atceries, kā tu mācīji mani atdoties zemūdens strāvai!
Tik rāmai bangotnei neparasti prāvs plīsenis pacēlās virs viņiem, un atkal Lī centās rāpties augšup gar Idas stāvu, līdz abi nogrima tieši tai brīdī, ka viļņa galotne pārsvērās un gāzās lejup.
— Piedod! — viņš murdēja caur sāpēs sakostiem zobiem, kad viņi atkal spēja vilkt elpu. — Un pamet mani! — Viņš runāja grūdieniem, ar sāpju atstarpēm starp teikumiem. — Nav nekādas vajadzības, ka mēs abi noslīkstam. Ar mani ir galā. Kuru katru mirkli krampji var pārsviesties uz vēderu, un tad es novilkšu arī tevi lejā un nespēšu vairs palaist vaļā. Lūdzu, lūdzu, mīļā, turies tālāk! Pietiek, ja nobeidzas viens. Tev vēl ir daudz kam dzīvot.
Viņa palūkojās vīrā ar tik dziļu pārmetumu, ka pat pēdējā nāves baiļu ēna bija izgaisusi no viņas acīm. Bija tā, it kā viņa būtu teikusi — un pat vēl vairāk, nekā ja tiešām būtu teikusi: «Man nav neviena cita kam dzīvot kā vien tu.»
«Tātad Sonnijs tai nenozīmēja tik daudz kā viņš, Lī!» Bārtonā uzšalca līksma atskārta. Bet viņš atminējās sievu Sonnija skaujās zem pērtiķpākšu kokiem un nolēma turpināt savu nežēlīgo spēli. Pie tam arī opija ietekme, kas vēl arvien negaisa, rosināja viņā šo nežēlību. Ja nu reiz esi uzsācis šo baigo pārbaudi, — skubināja magoņu sula, — nu, lai tad tā arī būtu pārbaude uz dzīvību un nāvi.
Viņš sarāvās čokurā un nogrima, atkal iznira un likās neprātīgi pūlamies izstiepties peldu stāvoklī. Bet viņa neatrāvās tālāk no tā.
— Tas ir par daudz! — Lī stenēja gandrīz kliegšus. — Es vairs nespēju peldēt. Man jānoslīkst. Tu nevari mani izglābt. Turies nost un glābies pati!