Bet Ida palika pie viņa, visiem spēkiem cenzdamās pasargāt viņa muti no sālsūdens, un teica: — Viss būs labi. Būs labi. Patlaban ir visļaunākais brīdis. Pacieties nu vēl kādu minūti, un tad jau kļūs vieglāk.
Viņš spalgi iekliedzās, savilkās kamolā, sakampa viņu un norāva ūdenī sev līdzi. Viņš gandrīz noslīcināja sievu no visas tiesas, tik dabiski viņš izspēlēja pats savu slīkšanu. Bet viņa ne uz mirkli nezaudēja galvu, ne arī padevās bailēm no nāves, kas šķita tik baigi nenovēršama. Ikreiz, kad bija dabūjusi izbāzt galvu no ūdens, viņa centās atbalstīt vīru, aizelsusies dvesdama tam saraustītus uzmundrinājuma vārdus: — Atlaidies … Atlaidies … Atslābsti… Pavisam atslābinies … Tūdaļ… tagad … būs jau garām … pats ļaunākais. Nekas, ka stipri sāp … tas pāries … Nu jau tev vieglāk … vai ne?
Un tad viņš atkal rāva to lejā, savā ļaundarībā kļūdams ikreiz negantāks; viņš tai lika sarīties pintēm sālsūdens, droši zinādams, ka tas nemaz nav tik pārāk kaitīgi. Reizumis uz īsu brītiņu viņi iznira, lai kādu sekundi atelstos saules spožumā virs līmeņa, un tad jau atkal bija zem ūdens, kur Lī Idu norāva, kamēr krēp- jainie plīseņi valstīja un svaidīja abus.
Ida gan kārpījās pretī un rāvās ārā no viņa grābie- niem, tomēr tajos brīžos, kad Lī to palaida vaļā, tā pat •nemēģināja peldēt projām, kaut arī spēki zuda un apziņa miglojās, bet arvien tā atkal atgriezās pie viņa, lai lūkotu glābt. Kad nu, pēc viņa domām, reiz bija diezgan, pat vēl vairāk nekā diezgan, viņš metās rāmāks, atlaida sievu brīvē un izstiepās virs līmeņa.
— A-a-ah, — viņš gari un gandrīz ar baudu nopūtās, tad ierunājās, ik pa brīdim ievilkdams elpu. — Nu jau
sāk pāriet. Jūtos tikpat kā debesīs. Manu mīlulīt, es esmu pieblīvēts ar ūdeni, tomēr jau tas vien, ka nav vairs šo šausmīgo mocību, liek man pašlaik izbaudīt vistīrāko svētlaimi.
Viņa mēģināja dvest kaut ko pretī, bet nespēja.
—- Nu jau man ir labi, — viņš tai apgalvoja. — At- laidīsimies un atpūtīsimies. Izstiepies tu pati arī, kamēr atgūsti elpu.
Un kādu pusstundu, gulēdami līdzās uz muguras, viņi šūpojās pa brīnum rāmo kanaku bangotni. Ida Bārtona pirmā likās atpūtusies, jo pirmā ierunājās.
'— Un kā nu tu jūties, mans vīrs? — viņa vaicāja.
— Es jūtos, it kā man būtu pārbraucis pāri ceļa veltnis, — viņš atteica. — Un tu, manu nabaga mīlulīt?
— Es jūtu, ka esmu laimīgākā sieviete pasaulē. Esmu tik laimīga, ka varētu vai raudāt, bet pārāk laimīga, lai darītu pat to. Vienu laiku es biju šausmīgās bailēs par tevi. Man likās, ka nupat tu man būsi pagalam.
Lī Bārtona sirds salēcās. Ugri: ne vārdiņa, ka pati taču varēja būt pagalam. Šī tātad bija mīlestība, tik tiešām īstā mīlestība, patiesi pārbaudīta — tā lielā mīlestība, kas aizmirst pati sevi mīļotā dēļ.
— Un es esmu vislepnākais vīrs pasaulē, — viņš tai sacīja, — jo mana sieva ir viskrietnākā sieviete pasaulē.
— Nu, krietna! — viņa turējās pretī. — Es tevi mīlu. Nemaz nezināju, cik ļoti, cik patiesi tevi mīlu, līdz man draudēja tava bojā eja. Bet nu peldēsim uz krastu. Es gribu, lai tu būtu tikai pie manis vienas pašas un lai tavas rokas turētu mani apskautu, kamēr es tev pastāstu visu, kas tu man esi un paliksi vienmēr.
Vēl pusstundu sparīgi un vienmērīgi peldējuši, viņi izkāpa krastā un pa cietajām, mitrajām smiltīm soļoja augšup starp cilvēkiem, kas laiski valstījās smiltīs un cepinājās saulē.
— Ko jūs abi tur darījāties? — kāds no Airētāju * kluba kapteiņiem ievaicājās. — Slepkavojāt viens otru?
— Slepkavojām, — Ida Bārtona atbildēja pasmaidīdama.
— Mēs jau, ziniet, esam visos ciematos pazīstami rīkļu griezēji, — Lī Bārtons apliecināja.
Un vakarā, visus tā vakara ielūgumus atteikuši, viņi abi sēdēja lielā atzveltnes krēslā, cieši apskāvušies.
— Sonnijs rit ap pusdienas laiku aizbrauc, — viņa piezīmēja starp citu, gluži nepiemēroti sarunas tematam. — Viņš dodas uz Malaju piekrasti pārbaudīt, kas tur īsti paveikts ar viņa lietaskoku un kaučuka kompāniju.
— Pirmo reizi dzirdu, ka viņš taisās mūs atstāt, — Lī tomēr iepratās pateikt, kaut gan bija ļoti pārsteigts.
— Es jau arī biju pirmā, kas to dzirdēja, — viņa piemetināja. — Viņš man tikai vakar vakarā to pateica.
— Tur deju vakarā?
Viņa palocīja galvu.
— Diezgan negaidīti, vai ne tā?
— Ļoti negaidīti. — Ida izraisījās no vīra skaujām un apsēdās taisni. — Un es tev gribu pastāstīt par Sonniju. Līdz šim man nekad nav bijis pret tevi īsta noslēpuma. Es arī nebiju domājusi tev to kādreiz stāstīt. Bet šodien, tur kanaku b^jgotnē, es sapratu, ka starp mums, ja mēs tiksim cauri sveikā, kaut kas palicis neizrunāts.
Viņa apklusa, un Lī, pa pusei nojauzdams, kas nu nāks, nemaz nelūkoja viņai palīdzēt, tikai apņēma viņas roku ar savējām un viegli paspieda.
— Sonnijs ir zināmā mērā zaudējis … zaudējis galvu manis dēļ, — viņa stomījās. — Protams, to jau tu pats būsi pamanījis. Un . .. un vakar vakarā viņš gribēja, lai es bēgot kopā ar viņu. Bet tā vēl nemaz nav mana grēksūdze . ..
Lī Bārtons vēl arvien gaidīja.
— Mana grēksūdze, — viņa turpināja, — ir tā, ka es itin nemaz nedusmojos uz viņu — biju tikai noskumusi un bēdīga. Mana grēksūdze ir tā, ka arī es mazlietiņ, nu, nedaudz vairāk kā mazlietiņ biju zaudējusi galvu. Tālab es arī vakar vakarā biju pret viņu tik mīlīga un laipna. Es jau neesmu muļķe. Es zināju, ka tā tam jābūt. Un … ai, es taču zinu, ka esmu tikai vāja sieviete, pilna ar iedomību … es vēl lepojos, ka tāds cilvēks zaudējis sajēgu manis dēļ — manas sīkās personībiņas dēļ. Es pati viņu uzmundrināju. Man nav ar ko aizbildināties. Vakar vakarā nekas tāds nebūtu noticis, ja