es pati viņu neuzmundrinājusi. Un es, nevis viņš, esmu īstā vaininiece, ka viņš vakar man to prasīja. Es viņam teicu nē, tas nav iespējams — tu jau pats saproti, kālab, nemaz man nav jāstāsta par to. Es izturējos pret viņu ar mātes maigumu, nudien kā māte. Un es atjāvu viņam mani apskaut, es pieglaudos viņam un pirmo reizi, jo tai jau bija jābūt uz mūžu pēdējai reizei, ļāvu sevi noskūpstīt, jā, pat abildēju uz šo skūpstu. Tu … es zinu, ka tu sapratīsi … Tā bija viņa atsacīšanās. Un es nemaz nemīlēju Sonniju. Nemīlu viņu. Esmu mīlējusi tikai tevi, vienīgi tevi, visu šo laiku.
Ida gaidīja un, juzdama, ka vīra roka pieglauž viņas plecus un apņem viduci, padevīgi noslīga L.ī skāvienā.
— Tu mani pamocīji krietni vien, — viņš ieteicās, — es jau sāku baidīties, ka man vajadzēs tevi zaudēt. Un … — Viņš aprāvās acīm redzamā mulsumā, tad saņēmās un izteica savu domu. — Nu jā, tu taču zini, ka tu man esi vienīgā sieviete. Ar to arī viss ir pateikts.
Viņa neveikliem pirkstiem izvilka sērkociņu kārbiņu tam no kabatas un uzdedza sērkociņu, lai vīrs varētu aizkūpināt jau sen izdzisušo cigāru.
— Nu, ko, — viņš teica, kad dūmu mutulīši vijās tiem apkārt, — tā pazīdams tevi, kā vienīgi es tevi pazīstu, pie tam visu tevi pilnībā, varu tikai teikt, ka man žēl Sonnija tā dēļ, kas viņam pagājis secen … man viņa ļoti žēl, bet pats tālab esmu ļoti laimīgs. Un . .. vēl kas: pēc pieciem gadiem es tev kaut ko pastāstīšu, kaut ko ērmīgu, kaut ko līdz smieklīgumam ērmīgu, tikai par sevi pašu un par to, kāds muļķis biju kļuvis tevis dēļ. Pēc pieciem gadiem. Vai laika sprīdis norunāts?
— Es to paturēšu prātā, kaut tas ari būtu pēc piecdesmit gadiem, — Ida nopūtās, ieritinādamās ciešāk pie viņa sāniem.
UZ Makaloa paklāja
GLjai daļai karstasinīgo tautību sieviešu havajietes noveco skaisti un ar cieņu. Kaut gan sieviete, kas sēdēja zem haii koka, nebija ne skaistinājusies, ne arī mēģinājusi mākslīgi slēpt laika zoba pēdas, tai tomēr varētu dot ne vairāk par piecdesmit gadiem, un šāds spriedums būtu pareizs it visur pasaulē, tikai ne Havajā. Taču viņas bērni un mazbērni, kā arī Rosko Skandvels, kas jau četrdesmit gadu bija viņas vīrs, labi zināja, ka viņai ir sešdesmit četri un pilni sešdesmit pieci paliks jau jūnija divdesmit otrajā dienā. Tomēr izskats to neliecināja,
kaut arī, lasīdama žurnālu, viņa lika uz deguna acenes un atkal noņēma tās, kad skatienam iekārojās pārslīdēt mauriņam, kur rotaļājās pusducis bērnu.
Tā bija cildeni skaista ainava — tikpat cildena kā mūžvecais hau koks mājas lielumā, zem kura viņa sēdēja tieši kā namā, tik ērti un omulīgi — pilnīgi dzīvokļa veidā bija mēbelēta tā paēna; tikpat cildena kā maura laukums, kas pletās uz salas iekšienes pusi līdzīgi divsimt dolāru dārgam zaļa plīša paklājam tikpat cildeni skaista un krāšņa bungalo priekšā. Uz jūras pusi pa simtpēdu augsto kokospalmu joslas spraugām varēja saskatīt okeānu; viņpus rifa tumši zils, pie apvāršņa tas pamazām vērtās indigo zilumā, bet rifa iekšpusē vizuļoja visās zīdaini maigās nefrīta, smaragda un turmalīna niansēs.
Un šis bija tikai viens no sešiem namiem, kas piederēja Martai Skandvelai. Viņas pilsētas nams nedaudz jūdžu tālāk pašā Honolulu, uz Nūanu ceļa starp pirmo un otro «lietus gāzi», bija īsta pils. Neskaitāmi viesu pulki bija izbaudījuši ērtības un izpriecas viņas Tanta- lusa kalnāju mājā, tāpat arī mājā uz vulkāna, mauka mājā un makai mājā, kas atradās Havaju lielākajā salā. Tomēr šis Vaikiki piekrastes nams nepalika pārējiem iepakaļ ne skaistuma, ne diženuma, ne arī uzturēšanas dārguma ziņā. Divi japāņu dārzniekzēni cirpa hibiskus, trešais lietpratīgi kopa garo naktsziedaiņa cereusa dzīvžogu, kurā nupat visā drīzumā vajadzēja saplaukt noslēpumainajiem naktsziediem. Japāņu mājkalpotāja, graciozi kniksēdama, iznesa tējas paplāti, tai sekoja japāņu meitene, skaista kā taurenītis savas tautas īpatnējā tērpā, un arī lidinājās kā taurenītis, apkalpodama savu kundzi. Cita japāņu meitene, pārmetuši pār roku veselu kaudzi frotē dvieļu, pārtecēja pār mauriņu tālāk pa labi, dodamās uz peldu būdiņām, no kurienes sāka birt laukā bērneļi peldkostīmos. Aizmugurē zem palmām pašā jūras malā divas ķīniešu auklītes savos skaistajos tautiskajos tērpos — baltos jl-šon un garās biksēs, ar melnām matu pīnēm pār muguru — katra vizināja pa zīdainītim ratiņos.
Un tas viss — gan kalpotāji, gan aukles, gan mazbērni — piederēja Martai Skandvelai. Tāda pati kā viņai bija arī mazbērnu ādas krāsa — tipiska havajiešu nokrāsa, mazlietiņ patumša, it kā to nevilšus būtu no- brūninājusi Havajas saule. Tie bija havajieši par vienu astotda|u vai par vienu sešpadsmitdaļu, un tas nozīmē, ka septiņas astotdaļas vai arī piecpadsmit sešpadsmit- daļas baltās rases asiņu tomēr nespēja iznicināt polinēziešu zeltaini dzeltenbrūno ādas nokrāsu. Ja nebijis šā brūnuma, tad citādi vienīgi ievingrinājies vērotājs būtu varējis uzminēt, ka šie draišķīgie bērneļi nav īsti un pilnīgi baltie. Rosko Skandvels, to vectēvs, bija tīrasiņu baltais; Marta par trim ceturtdaļām baltā; viņu abu daudzie dēli un meitas bija par septiņām astotdaļām baltie; mazbērni tad nu dalījās dažādās pakāpēs — citi jau par piecpadsmit sešpadsmitdaļām baltie, bet citi, ja viņu septiņu astotdaļu tevi un matēs bija apprecējuši tādus pašus septiņastotdaļus, bija baltie tikai par četrpadsmit sešpadsmitdaļām vai septiņām astotdaļām. Dzimta no viņu abu puses bija teicama, jo Rosko tiešā līnijā cēlies no Jaunanglijas puritāņiem, bet Marta — ne mazāk tiešā līnijā no Havajas karalisko virsaišu dzimtas, kuras-ciltskoks, pēc slavinājuma himnu mele dziesmojumiern, sniedzās tūkstoš gadu atpakaļ tajos laikos, kad rakstu zīmes vēl nebija izdomātas.