Gabaliņu nostāk pieturēja automašīna, un no tās izkāpa sieviete, kurai varēja dot visaugstākais sešdesmit gadu, tomēr viņa soļoja pār mauru tik viegli kā rūpīgi kopta sieviete ap četrdesmitiem, un īstais gadu skaits tai bija sešdesmit astoņi. Marta pacēlās no krēsla, lai apsveiktu to pēc sirsnīgās havajiešu paražas — rokas ap pleciem, lūpas pie lūpām, bet sejas un pat auguma kustības vaļsirdīgi pauda patiesu un dziļu prieku. No abām pusēm tā tik birtin bira: «māsiņ Bella» un «mā- siņ Marta» — juku jukām ar gandrīz nesakarīgiem vaicājumiem, kā klājas pašai, ko dara tēvocis Šis vai brālis Tas un kā jūtas krustmāte Nezkādaturvēl, līdz beidzot pirmais tikšanās satraukums bija pāri, acis miklas no sirsnīga maiguma un viņas apsēdās, raudzīdamās viena otrā pār savām tējas tasītēm. Varētu likties, ka viņas nav redzējušās un apskāvušās jau gadiem ilgi. īstenībā viņu atšķirtības laiks ilga divus mēnešus. Pie tam vienai bija sešdesmit četri, bet otrai sešdesmit astoņi gadi. Tādas viņas bija veidojusi tā viena ceturtdaļa havajiešu asiņu, jo Havajas sirds ir pārpilna saules siltuma un mīlas kvēles.
Bērnu pulciņš kā paisuma vilnis applūdināja krustmāti Bellu, kas tos izšķērdīgi apveltīja skūpstiem un glāstiem, līdz beidzot aukles mazuļus atkal aizvedināja uz peldvietu.
— Es sadomāju dažas dienas pavadīt pludmalē, pa- sāti pašlaik pārstājuši, — Marta ieminējās.
— Tu jau dzīvo šeit veselas divas nedēļas, — Bella mīļi uzsmaidīja jaunākajai māsai. — Brālis Eduards man pateica. Mēs satikāmies uz tvaikoņa, un viņš katrā ziņā gribēja vispirms aizvest mani paciemoties pie Lui- zes un Dorotejas un apraudzīt viņa pirmo mazbērnu. Viņš tīri vai jucis aiz priekiem par šo mazuli.
— Apžēlojies! — Marta izsaucās. — Divas nedēļas! Ne prātā man nenāca, ka jau tik ilgi.
— Kur ir Annija? Un Margarita? — Bella ievaicājās.
Marta paraustīja raženos plecus visaptverošā piedošanā pret savām untumainajām precētajām meitām, kuras savus bērnus mēdza atstāt viņas gādībā uz visu pēcpusdienu.
— Margarita ir ielu izdaiļošanas komitejas sanāksmē — viņi tur apspriež par koku un hibisku dēstīšanu Kalakauas avēnijas abās pusēs, — viņa atteica. — Un Annija deldē riepas par astoņdesmit dolāriem, lai savāktu septiņdesmit piecus dolārus Britu Sarkanajam Krustam — šodien taču, kā zini, ir viņu ziedojumu vākšanas diena.
— Rosko nu gan laikam ļoti lepojas, — Bella ieteicās un ievēroja, ka māsas acīs parādās lepnuma spožums. — Es jau Sanfrancisko saņēmu ziņas par Ho-o-la-as pirmo dividendi. Vai atceries, kā es ieguldīju tūkstoti par akcijām, kas maksāja septiņdesmit piecus centus gabalā, nabaga Ebijas bērnu labā un noteicu, ka pārdošu tās tikai tad, kad būs sakāpušas līdz desmit dolāriem?
— Un visi smējās par tevi, tāpat kā par visiem, kuri pirka kādu akciju, — Marta pamāja ar galvu. — Bet Rosko zināja. Šodien tās pārdod par divdesmit četriem.
— Es savējās pārdevu uz tvaikoņa telegrāfiski — tieši par divdesmit, — Bella turpināja. — Un nu Ebija šuj kleitas kā negudra. Viņa ar Meiju un Tutsiju pošas braukt uz Parīzi.
— Un Karls? — Marta apjautājās.
— O, nu viņš taču beigs sekmīgi Jeilas koledžu …
— Ko viņš, kā pati zini, būtu panācis tik un tā, — Marta pamācīgi noteica, visai piemīlīgi ierunādamās divdesmitā gadsimta izloksnē.
Bella atzinās, ka tiešām viņai bijis nodoms samaksāt skolas biedrenes dēlam mācības koledžā, un apmierināta piebilda:
— Tomēr daudz jaukāk iznācis, ja Ho-o-la-as akcijas var samaksāt par to. Savā ziņā, redzi, tas ir Rosko nopelns, jo es uzticējos viņa spriedumam, kad ieguldīju savu naudu. — Bella lēnām aplaida skatienu visapkārt, un viņas acis uzsūca ne tikai to skaistumu, atpūtu un mieru, kas tām pavērās šeit, bet arī līdzīgu skaistuma, atpūtas un miera pārbagātību, kādu varēja nojaust neskaitāmās tādās pašās oāzēs uz visām salām. Viņa tīksmi nopūtās un piezīmēja: — Visām mums laulātie draugi darījuši jauku mūsu dzīvi, likdami lietā to, ko mēs tiem dāvājām.
— Un laimīgu … — Marta piekrizdama piebilda, bet tad aizdomīgi strauji aprāva iesākto teicienu.
— Un laimīgu — visām mums, izņemot māsiņu Bellu, — Bella ar piedodošu smaidu pabeidza Martas domu.
— Par daudz jau smaga bija šī laulība, — Marta nomurmināja, vai kusdama maigumā un līdzcietībā. — Tu biji tik jauniņa. Tēvocim Robertam nevajadzēja vis tevi spiest uz to.
— Man bija tikai deviņpadsmit gadu, — Bella palocīja galvu. — Bet tā nebija Džordža Kāstnera vaina. Un paraugies nu, ko viņš, jau kapā dusēdams, man sagādājis. Tēvocis Roberts bija gudrs. Viņš zināja, ka Džordžs prot paredzēt tālu, un pazina tā uzņēmību un neatlaidību. Džordžs jau toreiz saskatīja — qn tas taču bija pirms piecdesmit gadiem, — ko nozīmē tiesības uz Nahalas ūdeņiem, kad neviens vēl tām ne mazākās vērtības nepiešķīra. Visi domāja, ka viņš visiem spēkiem pūlas iepirkt platību liellopu fermai. Viņš pūlējās nopirkt šo ūdeņu nākotni… un tu pati zini, cik veiksmīgi tas viņam izdevies. Man dažreiz pat neērti domāt par saviem ienākumiem. Nē, lai nu kā, par mūsu nelaimīgo laulību Džordžs nav vainojams. Es būtu varējusi dzīvot laimīgi ar viņu, to skaidri zinu, līdz pat šai dienai, ja vien viņš palicis dzīvs. — Viņa lēnām nogrozīja galvu. — Nē, tā nebija viņa vaina. Ne arī kāda cita vaina. Pat ne mana. Ja nu vispār kādam jāuzvēl šī vaina … — Viņas smaida domīgais maigums atņēma skarbumu tam, ko tā gatavojās teikt. — Ja nu vispār kādam jāuzveļ šī vaina, tad tas ir tēvocis Džons.