— Tēvocis Džons! — Marta izsaucās skaudrā pārsteigumā. — Ja tas tiešām bijis viens no tēvočiem, es gan būtu teikusi — tēvocis Roberts. Bet tēvocis Džons!
Bellas lēnīgais smaids pauda neapšaubāmu apstiprinājumu.
— Bet tas taču bija tēvocis Roberts, kas tevi piespieda precēt Džordžu Kāstneru, — māsa nerimās.
— Tas tiesa, — Bella apliecinādama pamāja ar galvu. — Tomēr īstenībā ne jau par manu vīru jārunā, bet gan par zirgu. Es lūdzu tēvoci Džonu aizdot man zirgu, un tēvocis Džons bija ar mieru. Tā tas viss tad arī notika.
Iestājās klusums, slēptu minējumu pilns, un, kad no liedaga arvien tuvāk atskanēja bērnu balstiņas, jaukdamās ar Āzijas meiteņu maigajiem rājieniem un liegumiem, Marta Skandvela izšķīrās pēkšņā un trauksmaini spriegā apņēmībā. Viņa atgainīja bērneļus.
— Skrejiet nu projām, mīlulīši, skrejiet nu! Vecmāmiņa grib parunāties ar krustmāti Bellu.
Un, kad skanīgi spirgtie bērnu balsu treļļi noklusa aiz maura laukumiņa, Marta, savas sirds vērībai saasinoties, ieskatījās, cik daudz skumju pauž rievas, ko māsas sejā vilkušas pusgadsimta slepenas ciešanas. Jau tepat piecdesmit gadu, kopš viņa bija ievērojusi šīs rievas. Viņa sasprindzināja savu maigumā kūstošo havajietes sirdi, lai reiz lauztu pusgadsimtu ilgušo klusēšanu.
— Bella, — viņa teica. — Mēs nekā nezinājām. Tu nekad neko neteici. Bet mēs lauzīj.ām galvas, ai, cik bieži lauzījām galvas …
— Un nekad nejautājat, — Bella pateicīgi nočukstēja.
— Bet tagad es jautāju — beigu beigās. Mūsu krēslas stunda nu ir klāt. Paklau tos tur! Dažreiz man pat bail sametas, iedomājoties, ka tie visi ir mazbērni, mani mazbērni .. . kur es taču, kā varētu likties, nupat vakar aizvakar vēl biju tik bezrūpīga meitene ar vieglu sirdi un veiklām kājām, kāda vien jel kad lēkusi zirgā, peldējusies lielajā bangotnē, lasījusi opihi bēguma laikā vai smējusies par pielūdzēju dučiem. Un tagad nu, mūsu mijkrēslī, aizmirsīsim visu citu, paturēsim prātā tikai to, ka es esmu tava mīļā māsa, tāpat kā tu esi manējā.
Acīs abām sariesās dzidras lāses. Bella acīm redzami notrīsēja, velti meklēdama vārdus atbildei.
— Mēs domājām, ka vainojams Džordžs Kāstners, — Marta turpināja. — Varējām jau to iztēloties visos sīkumos. Viņš bija auksts cilvēks. Tu biji karstasinīga havajiete. Viņš, jādomā, bija nežēlīgs. Brālis Volkots arvien apgalvoja, ka viņš laikam tevi esot sitis …
— Nē! Nē! — Bella pārtrauca. — Džordžs Kāstners nekad nebija zvērisks vai negants. Man ne vienreiz vien pat uznāca vēlēšanās, kaut viņš tāds būtu. Viņš man netika piedūris ne pirkstu. Nekad viņš nepacēla roku pret mani. Pat balsi viņš ne reizes nepacēla, ar mani runājot. Nekad — ai, vai tu vari man ticēt? — lūdzu, māsiņ, tici tomēr! — it nekad viņš netika man teicis skarbu vārdu, pat ne īgnu vārdu. Bet viņa māja, mūsu māja tur Nahalā, bija pelēka. Visas krāsas tajā bija pelēkas un vēsas, pat aukstas, bet mana dvēsele jau kopš dzimšanas gaiši laistījās visās saules, zemes un asins krāsās. Bija tik ļoti dzestri, tik pelēcīgi dzestri dzīvot Nahalā ar šo dzestro, pelēko vīru. Tu taču pati zini, Marta, ka viņš bija pelēks. Pelēks gluži kā tie Emersona portreti, kurus redzējām skolā. Āda viņam bija pelēka. To nespēja iebrūnināt ne saule, ne vējš daudzajās seglos pavadītajās stundās. Un iekšēji viņš bija tikpat pelēks kā ārpusē.
Bet man bija tikai deviņpadsmit gadu, kad tēvocis Roberts izšķīrās par šīm precībām. Kā es varēju zināt,
kas tas ir? Tēvocis Roberts runāja ar mani. Viņš aizrādīja, ka visas Havajas bagātības un īpašumi jau sākuši pāriet haole (balto) rokās. Havajiešu virsaiši ļaujot savai mantībai izslīdēt no pirkstiem. Toties Havajas virsaišu meitām, kuras apprecējušas haole, viņu īpašumi haole laulāto draugu pārvaldībā vairojoties un augot augumā. Viņš pieminēja vēl mūsu savādnieku vectēvu Rodžeru Viltonu, kas saņēmis vecmāmiņas Viltonas nabadzīgās mauka zemes, pievienojis tām vēl citas un ierīkojis tur Kilohanas lopu fermu …
— Pat toreiz par to lielāka bija tikai vēl Pārķēra ferma, — Marta lepni iemeta starpā.
— Un viņš man teica — bijis mūsu tēvs savas dzīves laikā tikpat tālredzīgs kā vectēvs, tad puse toreizējās Pārķēra zemes platības būtu pievienota Kilohanai, tā padarot Kilohanu par vislielāko. Un viņš apgalvoja, ka vērša gaļa lētāka vairs nekļūšot nekad un it nekad. Un vēl viņš teica, ka Havajas lielā nākotne būšot cukurā. Tas notika pirms piecdesmit gadiem, un nu ir pierādījies, ka viņam bija vairāk nekā taisnība. Un viņš teica, ka jaunais haole Džordžs Kāstners redzot tālu un tikšot tālu un ka meiteņu mūsu ģimenē esot daudz, un ka Kilohanas zemes pēc visām tiesībām mantošot zēni, bet, ja es apprecēšot Džordžu, man būšot nodrošināta jo bagāta nākotne.
Man bija tikai deviņpadsmit. Tikko biju atgriezusies no Karaliskās augstnļaņu skolas — tas taču notika laikā, kad mūsu meitenes vēl nesūtīja mācīties uz Savienotajām Valstīm. Tu jau, māsiņ Marta, biji viena no pirmajām, kas ieguva izglītību uz kontinenta. Un ko gan es zināju par mīlestību un mīlētājiem, kur nu vēl par precēšanos? Visas sievietes precas. Tas ir viņu pienākums dzīvē. Māte un vecmāmiņa, visas agrāko paaudžu sievietes taču bija precējušās. Mans pienākums dzīvē bija precet Džordžu Kāstneru. Tēvocis Roberts tā teica savā gudrībā, un es zināju, ka viņš ir ļoti gudrs. Un es aizgāju dzīvot ar savu vīru Nahalas pelēkajā mājā.
Tu jau to atceries. Neviena koka, tikai viļņojošie zāles klajumi, aiz tiem augsti kalni, apakšā jūra — un tad vējš! Vaimeas un Nahalas vējš — tie abi pūta pār mums un kona vējš vēl piedevām. Bet ko gan es bēdātu par tiem, tāpat kā maz mēs bēdājām par tiem Kilohanā, kā maz bēdāja ļaudis Manā, ja vien Nahala pati nebijusi tik pelēka un mans vīrs Džordžs tik pelēks. Mēs bijām divi vien. Viņš bija Nahalas pārvaldnieks Glennu uzdevumā, kuri paši bija aizbraukuši atpakaļ uz Skotiju. Tūkstoš astoņi simti gadā plus vēl vērša gaļa, zirgi, kovboju pakalpojumi un fermas māja — tāda bija viņa alga . . .