— Augsts atalgojums tajās dienās, — Marta ieteicās.
— Tomēr Džordžam Kāstneram par viņa veikto darbu tas bija ļoti niecīgs, — Bella aizstāvēja vīru. — Es dzīvoju ar viņu trīs gadus. Nevienu pašu ritu viņš nepalika gultā ilgāk kā līdz puspieciem. Viņš pilnīgi ziedojās saviem saimniekiem. Godīgs līdz penijam savos norēķinos, no sava laika un enerģijas viņš saimniekiem deva pilnu mēru un vēl pat ar uzviju. Varbūt tas arī palīdzēja vērst mūsu dzīvi tik pelēku. Bet klausies vien, Marta! No šiem tūkstoš astoņsimt dolāriem viņš katru gadu noguldīja tūkstoš seši simti. Padomā jel! Mēs abi izdzīvojām ar divsimt dolāriem gadā. Laimīgā kārtā viņš ne dzēra, ne smēķēja. Un no tā paša mums vajadzēja arī apģērbties. Es pati šuvu sev apģērbus. Vari iedomāties, kādi tie izskatījās. Kovboji vienīgi apgādāja malku, pārējos darbus darīju es. Es vārīju un cepu, un berzu grīdas …
— Tu, kas taču no pat dzimšanas stundas nepazini nekā cita kā vien apkalpotājus visās malās! — Marta līdzcietīgi ieminējās. — Kilohanā jau to arvien bija vesels karapulks.
— Ak, bet kur vēl visa tā plikā, kailā, sīkstulīgā knapināšanās! — Bella izsaucās. — Cik ilgi es biju spiesta iztikt ar vienu mārciņu kafijas! Slota nodila līdz kātam, pirms tika pirkta jauna! Un vērša gaļa! Svaiga vēršgaļa un kaltēta — rītā, pusdienā un vakarā! Un auzu pārslu biezputra! Kopš tā laika es neesmu vairs mutē ņēmusi ne auzu pārslu, ne arī kādu citu biezputru.
Viņa pēkšņi piecēlās, pagājās soļus desmit sānis un kādu mirklTti, kamēr nomierinājās, ar neko neredzošām acīm vērās neskaitāmos krāsu toņos zaigojošajā rifā.
Uz savu vietu atpakaļ nākdama, viņa nesa augumu stalti, droši un līgani, ar izceltām krūtīm un cēli atmestu galvu — šo stāju nekāds citu asiņu piemaisījums nespēj laupīt havajiešu sievietei. Bella Kāstnera bija gluži kā haole — ar gaišu ādu un smalkiem locekļiem. Tomēr, kad viņu redzēja tā soļojam atpakaļ, viņas augstu paceltā galva, gareno, brūno acu skatiens, no- slīgušu skropstjj segts zem uzacu karaliskajiem lokiem, maigi iezīmētās smalkās lūpas, kas vēl pēc sešdesmit astoņiem gadiem šķita skandinām slavas dziesmu skūpstu salclumām — tas viss viņu vērta par īstu senās Havajas virsaites tēlu, kuras krāšņums spulgoja cauri haole asiņu paliem viņas dzīslās. Bella bija garāka par savu māsu Martu, tas viņu darīja vēl karaliskāku.
—- Zini, mēs taču kļuvām slaveni ar viesu skopulīgo uzņemšanu, — Bella pasmējās jau mazliet gaišāk. — Daudzas jūdzes vajadzēja iet no Nahalas — vienalga, uz kuru pusi, — līdz varēja saskatīt tuvāko jumtu. Tomēr gadījās, ka retumis pie mums apstājās pārnakšņot kāds novēlojies vai negaisa pārsteigts ceļinieks. Un tu taču pazīsti izšķērdīgo dzīves veidu lielajās fermās — kā toreiz, tā tagad. Kā gan mūs apsmēja! «Kas mums par daļu,» Džordžs mēdza teikt. «Viņi dzīvo šodienai un šim brīdim. Pēc divdesmit gadiem, tad būs mūsu reize, Bella. Tie būs turpat, kur šobrīd, un tie ēdīs mums no rokas. Mēs vēl būsim spiesti viņus barot, viņi lūgsies mums maizes, un mes tos barosim labi; jo mēs būsim bagāti, Bella, tik bagāti, ka man pat bail tev stāstīt. Bet es zinu, ko daru, un tev vajag paļauties uz mani.»
Džordžam bija taisnība. Divdesmit gadu vēlāk, kaut arī viņš to vairs nepieredzēja, mani ienākumi sasniedza tūkstoti mēnesī. Manu dieniņ! Es pat nezinu, cik lieli tie ir šodien. Bet toreiz man bija tikai deviņpadsmit gadu, un es parasti Džordžam atbildēju: «Tagad! Tagad! Mēs taču dzīvojam tagad. Varbūt mēs nemaz nebūsim dzīvi pēc tiem divdesmit gadiem. Man taču vajag jaunas slotas. Un ir dabūjama tāda trešās šķiras kafija, kas maksā tikai divus centus mārciņā vairāk nekā tā šausmīgā susla, ko mēs dzeram. Kālab es nevarētu cept olas sviestā — jau tagad? Kā man gribētos dabūt
vismaz vienu jaunu galdautu. Un mūsu palagi! Man ir kauns likt kādam viesim gulēt uz tiem, kaut arī — dieva vārds — reti tie uzdrīkstas iegriezties pie mums.»
«Pacieties, Bella!» viņš mēdza teikt. «Pēc neilga laiciņa, vairs tikai pēc nedaudziem gadiem tie, kas šodien nicīgi atsakās sēsties pie mūsu galda vai gulēt mūsu palagos, būs lepni, ja mēs tos ielūgsim, — tie, kas vēl nebūs miruši. Atceries, kā pērn nomira Stivenss, — viņš dzīvoja plaši un vieglprātīgi, bija draugs ikvienam, tikai ne pats sev. Kohalas iedzīvotājiem vajadzēja viņu apbedīt, jo viņš neatstāja neko vairāk kā tikai parādus. Ieskaties vien — citi iet to pašu taku. Kaut vai tavs brālis Hels. Tā dzīvodams, viņš vairs neizvilks ne piecus gadus, viņš salauzīs savu tēvoču sirdis. Un tas pats princis Lilolilo. Iedrāžas pie manis savā ceļojumā pa salu ar pussimtu kanaku zirgos — visi tādi vien spēcīgi, muskuļoti vīri, kaut gan labāk būtu bijis likt tos pie pamatīga darba, lai gādā par savu nākotni, jo viņš jau nu nekad nebūs Havajas karalis. Viņš nenodzīvos tik ilgi, lai kļūtu par karali Havajā.»
Džordžam bija taisnība. Brālis Hels nomira. Princis Lilolilo tāpat. Tomēr Džordžam visur nebija taisnība. Viņš, kurš ne dzēra, ne smēķēja, kurš nekad lieki nešķieda savu roku spriegumu skāvienos, kura lūpu skā- riens nekavējās ne sekundi ilgāk par vispaviršāko skūpstu, kurš bez izņēmuma cēlās ik rītu līdz ar gaiļiem un jau krāca, pirms petroleja lampā bija nodegusi par desmito daļu, un kurš nemaz nedomāja par miršanu, tomēr nomira pat ātrāk nekā brālis Hels un princis Lilolilo.
«Pacieties, Bella!» mēdza man teikt tēvocis Roberts. «Džordžs Kāstners ir nākamības cilvēks. Es tev esmu izmeklējis labu vīru. Jūsu tagadējās grūtības ir tikai grūtības ceļā uz apsolīto zemi. Ne jau mūžam havajieši valdīs Havajā. Gluži tāpat, kā viņi ļāva savai bagātībai* izslīdēt no rokām, tā viņi ļaus izslīdēt arī varai. Politiskā vara un zemes īpašums arvien turas kopā. Notiks lielas pārmaiņas, būs apvērsumi — kas zina, cik daudzi un kādi tie būs, bet beigu beigās kā zeme, tā vara piederēs haole ļaudīm. Un tajā dienā tu, iespējams, būsi pirmā lēdija Havajā, tikpat droši kā Džordžs Kāstners var kļūt par Havajas valdnieku. Tā tas ir rakstīts grāmatās. Tā tas notiek visur, kur vien haole saduras ar pakļāvīgākām tautām. Es, tavs tēvocis Roberts, pats pa pusei havajietis, pa pusei haole, zinu, par ko runāju. Pacieties, Bella, pacieties!»