«Mīļā Bella,» mēdza teikt tēvocis Džons; un es zināju, ka sirdī viņš mani maigi mīl. Paldies dievam, viņš nekad man neieteica pacietību. Viņš saprata. Viņš bija ļoti gudrs. Viņš bija cilvēks ar siltu sirdi un.tālab gudrāks par tēvoci Robertu un Džordžu Kāstneru, kuri meklēja tikai lietu pašu, bet neredzēja tās dvēseli, kuri mīļāk veda norēķinus par ierakstiem kantorgrāmatās nekā par sirdspukstiem, kad krūtis glaužas pie krūtīm, kuri mīļāk skaitīja ciparu ailes nekā pieminēja skatienu, vārdu vai skāvienu glāstus. «Mīļā Bella,» mēdza teikt tēvocis Džons. Viņš saprata. Tu jau daudzreiz būsi dzirdējusi, ka viņš taču mīlēja princesi Naomi. Viņš bija uzticīgs mīlētājs. Viņš mīlēja tikai vienreiz mūžā. Pēc princeses nāves runāja, ka viņš esot* savādnieks. Tāds viņš bija. Viņš spēja mīlēt tikai vienu sievieti — vienreiz un uz visiem laikiem. Atceries viņa tabu istabu Kilohanas mājas dibentelpās, kurā mēs iegājām tikai pēc viņa nāves un atradām, ka tā ir princeses Naomi piemiņas svētnīca. «Mīļā Bella,» — tas bija viss, ko viņš man jel kad tika teicis, bet es zināju, ka viņš saprot.
Bet man bija deviņpadsmit gadu, un es biju havajiete, karsta kā saule par spīti manām trim ceturtdaļām haole asiņu, un es nepazinu nekā cita kā vien bērnības priekus Kilohanā, mācības Honolulu Karaliskajā augstmaņu skolā un savu pelēko vīru Nahalā ar viņa pelēkajiem sprediķiem par taupību un atturību, ko viņš pierādīja arī darbos, un tad vēl šos abus bezbērnu tēvočus — vienu ar tālu vērstu un aukstu apredzi, otru ar salauztu sirdi, uz mūžu sapņos grimušu mirušas princeses mīlētāju.
Padomā vien par to pelēko māju! Es, kas biju radusi tikai pie omulības, līksmības un nemitīgu smieklu ap- šalktām izpriecām gan Kilohanā, gan Pārķēra fermā vecajā Manā, gan Pūvāvā fermā. Tu jau gan atceries. Tajās dienās mēs dzīvojām ar feodāli plašu vērienu. Vai tu vari, vai tu spēj ticēt, Marta, — Nahalā vienīgā šujmašīna, kas man piederēja, bija viena no tām, ko līdzi atveduši pirmie misionāri, — maziņa, niķīga, ar roku griežama!
Roberts un Džoņs katrs bija iedevuši manam vīram Džordžam piecus tūkstošus dolāru uz manām kāzām. Bet viņš bija lūdzis, lai tas paliekot slepenībā. Tikai mēs četri to zinājām. Un, kamēr es šuvu savus lētos holoku ar niķīgo šujmašīnu, viņš par šo naudu pirka zemi — NahaJas augstieņu zemi, zini — ik pa laikam nelielu gabaliņu, katrs pirkums notika ar sīkstu kaulē- šanos, un viņa seja tādās reizēs šķita iemiesotas nabadzības seja. Šodien tikai Nahalas kanāls vien ienes man četrdesmit tūkstošus gadā.
Bet vai tas bija tā vērts? Es salku. Kaut jel vienu vienīgu reizīti viņš būtu neprātīgi sažņaudzis mani savās rokās! Ja viņš jel vienreiz būtu pakavējies pie manis, kaut piecas minūtes ziedodams man no tā laika, ko veltīja savām darīšanām vai uzticīgai kalpošanai saimniekiem! Dažreiz es biju gatava'kliegt vai pat sviest viņam sejā mūžīgo karstas biezputras podu, vai triekt šujmašīnu pret grīdu un dejot hula pār to, lai tikai piespiestu viņu noskaisties, atmest vienaldzību un kļūt par cilvēku, kļūt par zvēru, kļūt par vīrieti, vienalga, kādu, tikai nebūt par pelēku, sasalušu pusdievu.
Drūmums Bellas sejā izzuda, un viņa vaļsirdīgā, patiesā priekā nosmējās par šīm uzjautrinošajām atmiņām.
— Bet, kad es nonācu šādā garastāvoklī, vīrs tikai nopietni aplūkoja mani, nopietni pataustīja pulsu un apskatīja mēli, nopietni izsniedza man porciju rīcineļļas un nopietni nolika mani gultā agri jo agri ar karstiem ķieģeļiem pie kājām, mierinādams, ka rīt jau es jutīšoties labāk. Agri iet gulēt! Mūsu visvēlākā naktsdzīve nevilkās ilgāk par pulksten deviņiem. Pulksten astoņos bija mūsu parastais gulēt iešanas laiks. Tā ietaupījās petroleja. Naktsmaltītes mēs Nahalā neieturējām … vai atceries lielo galdu Kilohanā, pie kura vakaros mēdzām mieloties? Bet mēs ar vīru Džordžu iebaudījām tikai agrīnas vakariņas. Un tad viņš mēdza apsēsties tuvu pie lampas galda vienā pusē un kādu stundiņu palasīt vecus lienētus žurnālus, kamēr es sēdēju otrā pusē un lāpīju viņa zeķes un veļu. Viņš ar< vien valkāja tādu lētu, neizturīgu audumu. Un, kad viņš devās gulēt, to darīju arī es. Nedrīkstēja šķiesties ar petroleju, ja tikai viens to izmantoja. Un uz guļu viņš posās allaž tajā pašā veidā — uzgrieza pulksteni, ierakstīja dienasgrāmatā pagājušās dienas laika apstākļus, tad noāva kurpes, katrreiz no labās kājas pa priekšu, no kreisās pēc tam, un tāpat arī novietoja tās uz grīdas vienu otrai līdzās gultas kājgalī savā pusē. .
Viņš bija pats tīrīgākais cilvēks, kādu vien esmu redzējusi. Viņš nekad neuzvilka to pašu veļu otrreiz. Jāmazgā bija man. Viņš bija tik tīrīgs, ka mocīja mani nost. Viņš skuvās divreiz dienā. Sava ķermeņa apkopšanai viņš patērēja daudz vairāk ūdens nekā jebkurš ka- naks. Bet strādāt viņš strādāja Vairāk nekā divi haole. Un viņš saskatīja Nahalas ūdeņu nākotni.