— Un viņš padarīja tevi bagātu, bet nedarīja laimīgu, — Marta papildināja.
Bella nopūtās un pamāja ar galvu.
— Kas tad galu galā ir bagātība, māsiņ Marta? Mans jaunais Pierce-Arrow markas automobilis tika atvests ar to pašu tvaikoni, kurā braucu es pati. Jau trešais šajos divos gados. Bet ak, vai var salīdzināt visus šos Pierce-Arrow un visus pasaules ienākumus ar cilvēku, kas tevi mīl! … Ar to vienīgo mīļāko, vienīgo draugu, ar kuru apprecēties, lai strādātu smagu darbu līdz ar viņu, lai ciestu un priecātos kopā ar viņu, ar to vienīgo vīrieti — ar mīļotu vīru …
Viņas balss izdzisa, un abas māsas sēdēja rāmā klusumā, līdz pie tām pār mauriņu piekliboja mūžveca sirmgalve ar spieķi rokā, salikusi, sakrupusi, sakrunkojusies zem simtgadu dzīles nastas. Viņas acis, sarukušas par šaurām spraudziņām, tomēr raudzījās spoži kā mangustam, un pie Bellas kājām viņa noslīga vispirms, tīrā havajiešu valodā ar bezzobaino muti murminādama un dziesmodama mele par Bellu un Bellas senčiem, pievienojot turpat uz vietas sacerētu apsveikumu par tās atgriešanos Havajā pēc ilga brauciena pāri lielajai jūrai uz Kaliiorniju. Skandinādama savus mele, sirmgalve sažuvušiem pirkstiem izdarīja lomi jeb masāžu Bellas zīda zeķēs tērptajām kājām no potītes līdz lielam un no ceļgala līdz augšstilbam.
Kā Bellas, tā Martas acis valgi staroja, kad vecā apakšniece atkārtoja šo lomi un mele arī Martai, un pa to laiku viņas parunājās ar sirmgalvi senlaiku valodā, uzdodamas sensenos jautājumus par viņas veselību, vecumu un mazmazmazbērniem — viņai, kura bija izdarījusi tām lomi, kad tās vēl bija mazas meitenītes lielajā Kilohanas mājā, tāpat kā viņas priekšteces bija masējušas abu māsu priekšteces jau pirms neskaitāmām paaudzēm. Kad īsā pieklājības vizīte beidzās, Marta piecēlās un pavadīja veco sievu atpakaļ līdz bungalo, iespieda tai saujā naudu un lika lepni skaistajām japāņu kalponēm pacienāt novārgušo iezemieti ar poi, ko gatavo no ūdensliliju saknēm, ar jamaka — jēlu zivi, ar saberztiem kukui riekstiem un ļimu — jūras augu, kas ir mīksts bezzobu smaganām, viegli sagremojams un garšīgs. Tās bija sensenās feodālās saites, vienkāršo * ļaužu uzticība virsaišiem un virsaišu gādība par apakšniekiem; un Marta, par trim ceturtdaļām būdama haole ar Jaunanglijas anglosakšu asinīm, par visām četrām ceturtdaļām bija havajiete seno dienu jau gandrīz izaudušo paradumu pieminēšanā un cieņā turēšanā. *
Kad viņa pār mauriņu nāca atpakaļ uz hau koku, Bellas acis kā skaudamas un glāstīdamas kavējās pie Martas kustībām, kas nepārprotami liecināja par viņas izcelšanos un dzimtu. Marta bija mazāka par Bellu, mazu nieciņu, bet par to pašu nieciņu arī mazāk karaliska savā iznesībā; tomēr skaista viņa bija un saskanīgi veidota, gadi drīzāk bija darījuši maigāku viņas skaistumu, nevis aizseguši to, un polinēziešu virsaites stāvs kustējās lokani un krāšņi zem prasmīgi pašūtā, plašās krokās plūstošā melnā zīda holoku, kas bija greznots ar melnu mežģini, dārgāku nekā vesels tērps no Parīzes.
Un, kad abas māsas atkal atsāka sarunu, vērotājs tūdaļ pamanītu, cik ļoti līdzīgi viņu skaidrie, stingrie profili, paplatie vaigu kauli, augstās, cēlās pieres, kuplie, tēraudaini iesirmie mati, maigais lūpu izliekums, kuram gadu desmitu tecējums pievilcis tikai stingrāk pilnveidotas lepnuma līnijas, un tāpat viņu piemīlīgi slaidie uzacu loki pār tikpat piemīlīgām, garenām, brūnām
acīm. Abu māsu rokas, kuras vecums gandrīz nebija ne pārmainījis, ne sakrunkojis, modināja apbrīnu ar saviem slaidajiem, smailajiem pirkstiem, ko jau no agras bērnības ar mīlestību masējusi un ar mīlestību kopusi kāda veca havajiete, gluži tāda pati kā tā, kas patlaban mielojās ar poi, ar jamaka un ļimu Martas mājā.
— Biju jau gadu tā nodzīvojusi, — Bella atsāka, — un, vai zini, viss sāka pamazām iegrozīties sliedēs. Es sāku pierast pie sava vīra Džordža. Sievietes jau tā ir radītas. Vismaz es biju tāda sieviete. Jo viņš bija labs. Viņš bija taisnīgs. Viņam piemita visi vecie, īstie puritāņu tikumi. Es pieradu pie viņa, viņš man iepatikās, gandrīz varētu teikt — sāku jau viņu pat iemīlēt. Un, ja tēvocis Džons man nebūtu aizdevis zirgu, es zinu, ka būtu viņu patiesi iemīlējusi un visu mūžu ar viņu dzīvojusi laimīgi — protams, lēnīgā laimītē.
Redzi, es jau nezināju neko citu, nepazinu nevienu savādāku, nevienu labāku vīrieti. Es jau sāku ar patiku uzlūkot viņu pār galdu, kamēr viņš lasīja īsajos starpbrīžos starp vakariņām un gulēt iešanu, sāku ar patiku ieklausīties, lai sadzirdētu zirga pakavu klaudzoņu, kad viņš vakarā atgriezās no saviem nebeidzamajiem jājie- niem pa fermu. Un viņa skopās uzslavas tiešām kļuva uzslavas, kas lika man nodrebēt aiz laimes — jā, māsiņ Marta, es sapratu, ko nozīmē notvīkt, dzirdot viņa noteikto, taisnīgo uzslavu par kaut ko pareizi vai kārtīgi veiktu.
Un viss būtu bijis labi mūsu turpmākajā kopdzīvē, ja vien viņam nevajadzējis kāpt uz tvaikoņa, lai brauktu uz Honolulu. To prasīja darīšanas. Viņam bija jāaizbrauc uz divām nedēļām vai pat ilgāk, pirmkārt, Glennu uzdevumā kādās'fermas lietās un, otrkārt, pašam savās darīšanās, lai nokārtotu vēl jaunu zemes gabalu pirkšanu Nahalas augstienēs. Vai tu vari iedomāties! Viņš uzpirka milzīgas platības vismežonīgākās un kalnainākās zemes, kam nebija citas vērtības kā vien ūdens, ieguva pašu ūdens bagātās teritorijas sirdi un visu par tik niecīgu cenu kā pieci dolāri un desmit centi akrā. Viņš arī noskārta, ka man nepieciešama pārmaiņa. Es gribēju braukt viņam līdzi uz Honolulu. Bet viņš, turēdams prātā izdevumus, nolēma, ka man jādodas uz