Kilohanu. Mana viesošanās vecajās mājās ne tikai nemaksātu- viņam ne graša, bet vēl ietaupītu arī niecīgo pārtikas daudzumu, ko es būtu apēdusi, palikdama viena Nahalā, un tas atkal nozīmēja iespēju nopirkt vēl kādu akru Nahalas zemes. Bet Kilohanā tēvocis Džons bija ar mieru un aizdeva man zirgu.
O, atgriezusies mājās, es pirmās nedaudzās dienas jutos kā debesīs. No sākuma pat grūti bija ticēt, ka visā pasaulē var būt tik daudz ēdamā. Bezjēdzīgā izšķērdība virtuvē mani taisni pārbiedēja. Es visur saskatīju izšķērdēšanu, tik labi Džordžs mani bija iedresējis. Kā nu ne, tur kalpu mitekļos kalpotāju vecie radinieki un nez kādi tīri pasveši piedzīvotāji ēda labāk, nekā mēs ar Džordžu jebkad tikām ēduši. Tu atceries, kā mēs mēdzām dzīvot Kilohanā, tieši tāpat kā Pārkerā, katrai maltītei kāva barotu vērsi, izsūtāmie piegādāja svaigas zivis no Vaipio un Kiholo dīķiem, galdā nāca vislabākais un retākais, ko vien katrā gadalaikā varēja sadabūt…
Un mīlestība, mūsu ģimenē ierastais sirsnīgums! Tu jau zini, kāds bija tēvocis Džons. Tur dzīvoja arī brālis Volkots, brālis Edvards un visas jaunākās māsas, vienīgi jūs ar Salliju bijāt skolā. Paciemoties ieradās arī krustmāte Elizabete un krustmāte Žanete ar savu vīru un visiem saviem bērniem. Ik uz soļa skāvieni un mīļu glāstu bez gala, it viss, kā man bija trūcis šajos smagajos divpadsmit mēnešos. Es biju izslāpusi pēc tā. Jutos kā cilvēks, kas pēc avārijas izglābies laiviņā un nu, nokritis smiltis, kārīgi dzer ūdeni no svaigi burbuļojošiem avotiem pie palmu saknēm.
Un tad ieradās viņi, jādami augšup no Kavaihaes, kur bija izkāpuši no karaliskās jahtas, — visa šī krāšņā kavalkāde, ik pa divi blakām, ziedu vītnēm vainagoti, jauni, laimīgi un nebēdīgi, sēdēdami Pāribera fermas zirgos, veseli trīsdesmit šajā pulkā un vēl kāds simts Pārķēra fermas kovboju un tikpat daudz viņu pašu pavadoņu . . . karaliskais ceļojums. Tas bija princeses Lihues ceļojums, kaut gan viņa, kā mēs visi labi zinājām, dega un dila no šausmīgās tuberkulozes, bet līdzi viņai nāca brāļadēli — princis Lilolilo, ko visur sumināja kā nākamo karali, un viņa brāļi princis Kahekili un princis Kamalau. Un ar princesi kopā ceļoja arī Ella
Higinsverza, kura ar pilnām tiesībām apgalvoja, ka piedarot pie visaugstākās virsaišu cilts, jo cēlusies no Kauai dzimtas, kas esot dižciltīgāka nekā valdošā ģimene, un tad vēl Dora Nailsa un Emīlija Loukrofta, un … ak, kam gan uzskaitīt tos visus! Ar Ellu Higins- verzu mēs savā laikā bijām istabas biedrenes Karaliskajā augstmaņu skolā.-Viņi apmetās uz garāku atpūtu, uz kādu stundu, viņi neieturēja luau, jo luau viņu gaidīja Pārķēra fermā, pasniedza tikai alu un stiprākus dzērienus vīriešiem, bet limonādi, apelsīnus, kā arī spirdzinošas ūdensmelones sievietēm.
Mēs sirsnīgi apskāvāmies ar Ellu Higinsverzu, tāpat ar princesi, kura mani vēl atcerējās, un visām citām meitenēm un sievām; Ella parunāja ar princesi, un princese pati mani uzaicināja piedalīties ceļojumā, es varot pievienoties viņiem Manā, no kurienes viņi došoties tālāk pēc divām dienām. Es biju kā bez prāta, gluži kā bez prāta par visu to — es, kas tikko nācu no divpadsmit mēnešu cietumniecības pelēkajā Nahalā. Un man vēl arvien bija tikai deviņpadsmit gadu, pēc nedēļas vajadzēja pāriet divdesmitos.
Ai, un ne prātā man nenāca, kam jānotiek. Biju tik aizņemta ar visām sievietēm, ka pat neredzēju Liio- lilo — tikai tā no tālienes, jo viņš liels un stalts slejās pāri citu vīriešu galvām. Bet es nekad nebiju piedalījusies šādā ceļojumā. Tiku gan redzējusi, kā tos sagaida Kilohanā un Manā, bet toreiz vēl biju par jaunu, lai mani aicinātu piedalīties, un vēlāk nāca skolas laiks un precības. Es zināju jau, kāds būs ceļojums — tās būs divas nedēļas paradīzē, maz gan, lai atkal varētu izturēt divpadsmit mēnešus Nahalā.
Un es lūdzu tēvoci Džonu, lai aizdod man zirgu, — tas, protams, nozīmēja veselus trīs zirgus, jo mani vajadzēja pavadīt kovbojam jāšus un vēl nastu zirgam. Toreiz nebija nekādu ceļu. Nebija automobiļu. Un zirgs, kuru es sev izvēlējos! Tas bija Hilo. Tu to neatceries. Tai laikā tu biji skolā, un, pirms tu nākamajā gadā pārradies mājās, zirgs meža dzīvnieku medībās ar laso Mauna Keas kalnā bija pārlauzis sev muguru un savam jātniekam sprandu. Par viņu gan tu būsi dzirdējusi — nu, to jauno amerikāņu jūras virsnieku.
— Leitnants Bousfīlds,' — Marta pamāja ar galvu.
— Bet Hilo! Es biju pirmā sieviete, kas sēdēja tam mugurā. Tas bija trīs, gandrīz četrus gadus vecs un tikko iejāts. Tik melns un ar tik spožu spalvu, ka laistījās vienā sudrabā. Tas bija vislielākais jājamzirgs fermā, cēlies no karaliskā staļļa ērzeļa Spārklingdova un kādas sugas ķēves, nupat pirms divām nedēļām vēl mežonīgs noķerts ar cilpu. Nekad vairs neesmu redzējusi tik skaistu zirgu. Tam bija ideāla kalnu ponija samērīgi apaļīgais ķermenis ar spēcīgām krūtīm un platiem pleciem, un tā galva ar kaklu liecināja par vistīrāko sugas izlasi — slaida, tomēr pilnīga, ar jaukām, modrām ausīm, ne pārāk mazām, kas piešķirtu tam ļaunprātīgu izskatu, ne pārāk lielām, kas šķistu tiepīgi ēzeliskas. Kājas tam bija tikpat glītas, nevainojami stingras un spēcīgas, ar gariem, atsperīgiem vēzīšiem, kas piešķīra tam apbrīnojami vieglu gaitu zem segliem.
— Atceros, ka dzirdēju reiz princi Lilolilo sakām tēvocim Džonam — tu esot vislabākā jātniece visā Havajā, — Marta piebilda, pārtraukusi stāstītāju. — Tas bi^a pēc diviem gadiem, — es tikko biju atgriezusies no skolas, bet tu vēl"dzīvoji Nahalā.
— Lilolilo to teica! — Bella izsaucās nosarkdama. Viņas garenās, brūnās acis sāka starot, kad atmiņas pāri gadiem meta tiltu uz iemīlēto, kas nu jau pusgadsimtu kā miris un sabiris pīšļos. Bet havajiešu sievietēm iedzimtās maigās kautrības dēļ viņa steidza noslēpt pēkšņo sirds atklātību, turpinādama slavas dziesmu par Hilo.