— Ak, kad viņš, nesdams mani mugurā, drāzās gan augšup, gan lejup pa garas zāles klātajām nogāzēm, tā šķita kā maldīšanās sapņu mežos, jo zāle ik pie lēciena pašķīrās, zirgam auļojot kā briedim, kā trusītim vai kā fokstcrjeram, — nu, tu jau zini, kā tie prot lēkšot. Un cik tramīgs, kā dīžādamies slējās uz pakaļkājām! Šis zirgs bija cienīgs nest karavadoni, pat tādu kā Napoleons vai Kičeners. Un acis — ne ļaunas, bet, ai, tādas šķelmīgas, saprātīgas, un raudzījās viņš tā, it kā arvien gudrotu kādu niķi, gribēdams uzjautrināties vai palaidņoties. Un es lūdzu tēvoci Džonu, lai dod man Hilo. Tēvocis Džons raudzījās manī, bet es skatījos viņā; un, kaut arī viņš neko neteica, es zināju, ka viņš izjuta: «Mijā Bella,» — un es sapratu — kaut kā to pauda šī viņa raudzīšanās manī, r— ka acu priekšā viņam stāv princese Naomi. Un tēvocis Džons bija ar mieru. Tā, lūk, tas notika.
Bet viņš pieprasīja, lai es pati pārbaudu Hilo, vislabāk — izmēģinu vienatnē. Zirgs bija untumains, brīnišķīgi untumains. Tomēr ne jau jauns, ne viltīgs. Es vai ik brīdi zaudēju vadību pār viņu, taču nekad neļāvu viņam to atskārst. Bail man nebija nemaz, un tas man palīdzēja arvien izjust viņu, kālab zirgam likās, ka ne lēcienu nav izdarījis bez manas ziņas.
Es bieži esmu prātojusi, vai tēvocis Džons maz nojauta, kas var notikt. To gan zinu, ka pašai man par to nebija ne domiņas, kad todien aizjāju un piebiedrojos princesei Manā. Nekad vairs nav piedzīvots tāds svētku laiks. Tu jau zini, cik diži vecie Pārķēri mēdza uzņemt viesus. Meža cūku medības un meža dzīvnieku šaušana, zirgu iejāšana un apzīmogošana. Kalpotāju mitekļi bāztin piebāzti. Pārķēra kovboji sapulcējušies fermā no visām malām. Un visas šīs meitenes — gan no Vaimeas, gan no Vaipio un Honokā, un Pāuilo, — es tās kā šodien redzu garās rindās sēžam uz iejādes aploka akmens sētas un darinām lei (ziedu vītnes) saviem iemīlētajiem kovbojiem. Un naktis, smaržainās naktis, mele, dziesmošana un hula dejas, un pa lielajiem Manas dārziem zem kokiem ik pa divi klaiņoja mīlētāji.
— Un princis… — Bella apklusa, un labu brīdi, kamēr viņa lūkoja saņemt sevi rokās un savaldīties, ar tukšu skatienu vērdamās tālē pāri zilajam apvārsnim, viņas sīkie, spožie zobi, vēl arvien nevainojami veseli, bija redzami dziļi iecirtušies apakšlūpā. Atguvusies viņa atkal pievērsa acis māsai.
— Viņš bija princis, Marta. Tu jau viņu redzēji Kilohanā, pirms . .. pēc tam kad biji atgriezusies no semināra. Viņu uzlūkot bija bauda ikvienas sievietes acīm, jā, un vīrieša tāpat. Divdesmit pieci gadi vecs — pašā krāšņākajā vīra briedumā; dižens un karalisks viņš bija augumā, tikpat dižens un karalisks arī garā. Vienalga, cik pārdroši joki, cik pārgalvīgi traka izprieca, viņš, šķiet, ne mirkli neaizmirsa, ka ir no karaļa cilts un ka visi viņa priekšteči bijuši augsti virsaiši līdz pat tam pirmajam, par kuru vēl dziesmo cilts hronikās un kurš vadījis savas laivas uz Tahiti un Raiateu un atkal atpakaļ. Viņš bija piemīlīgs, laipns, maigi biedrisks, ārkārtīgi draudzīgs — un atkal stingrs un bargs, pat skarbs, ja viņu dziļi aizskāra. Grūti paskaidrot, ko es domāju. Viņš bija īsts vīrietis, vīrietis, vīrietis, un viņš bija īsts princis, viņam piemita kaut kas no jautra zē- niskuma un atkal tāda dzelžainība, kas darītu viņu par labu un stingru Havajas karali, būtu viņš uzkāpis tronī.
Es viņu redzu šobrīd tāpat, kā redzēju pašā pirmajā dienā, kad skāru viņa roku, runāju ar viņu … tikai dažus kautrus vārdus, juzdamās viss kas, tikai ne sieviete, kas jau gadu kā precējusies ar pelēko haole pelēkajā Nahalā. Pirms pusgadsimta notika šī sastapšanās, — atceries, kā tolaik ģērbās mūsu jaunie vīrieši — baltās kurpēs un garās biksēs, baltos zīda kreklos ar greznām, košām spāniešu jostām ap vidu, — un veselu pusgadsimtu manā sirdī nav izbalējis viņa tēls. Viņš stāvēja mauriņā draugu pulciņa vidū, un Ella Higinsverza veda mani turp, lai iepazīstinātu mūs. Šai mirklī princese Lihue ķircinādamās tai ko uzsauca, un Ella bija spiesta apstāties, lai atbildētu, bet es paliku stāvam kādu soli tai priekšā.
Prinča skatiens nejauši skāra mani, kad es tur stāvēju viena pati, samulsusi, apjukusi. Ai, cik skaidri es viņu redzu! GaTva mazliet atpakaļ atmesta, viņa izturēšanās stalta, moža, pavēlnieciska un pilnīgi brīva, kāda viņam bija tik raksturīga. Mūsu acis sastapās. Viņš pielieca galvu vai arī pavērsa to pret mani, es pati nezinu, kas īsti notika. Vai viņš pavēlēja? Vai es paklausīju? Es nezinu. To gan zinu, ka patīkami bija mani uzlūkot — meiteni ar smaržainu maile ap galvu, tērpušos princeses Naomi brīnišķīgajā holoku, ko tēvocis Džons man bija aizdevis no savas tabu istabas; un vēl zinu, ka viena pati soļoju viņam pretī pāri Manas mau- rājam un ka viņš panācās nostāk no tiem, kas stāvēja ap viņu, lai satiktu mani pusceļā. Mēs gājām viens pie otra pāri zālājam, neviena nepavadīti, it kā mēs tiektos viens pie otra pāri mūsu dzīvībām.
…Vai es biju skaista, māsiņ Marta, kad biju jauna?
Es nezinu. Nezinu. Bet tajā mirklī, kad viņa skaistais un patiesi karaliskais vīrišķīgums mani skāra, iešķelda- rnies pašā sirdī, es pēkšņi jutu skaistumu arī pati sevī — kā lai to pasaka? — it kā viņā mītošā pilnība izstarotu no viņa un ar burvju spēkiem ieplūstu manī.
Ne vārds netika izrunāts. Bet, ai, es zinu, ka pacēlu galvu, lai vaļsirdīgi atbildētu tiem neizrunātajiem vārdiem, ko dzirdēju skanam pērkonu un trompetu balsīm, un, ja pat man draudētu nāve par šo vienu skatienu un šo vienu mirkli, es zinu, ka tomēr nespētu atturēties, ne- atdevusi visu sevi, to skaidri liecināja mana seja, acis un viss mans dziļas elpas šūpotais augums.