— Un arvien viņš pieminēja to sāļo ezeru, kas ir tik liels kā debesis, un zemi zem saules, kur nav sniega, — Zilla piebilda.
— Un allaž viņš sacīja: «Kad man būs pilns vīra spēks, es došos ceļā un paskatīšos pats, vai patiesu valodu runājis Jamikans,» — Ebitss atteica.
— Bet nebija ceļa, pa kuru nokļūt baltā cilvēka zemē, — Zilla sacīja.
— Vai tad viņš neaizbrauca lejup līdz pat sāļajam ezeram, kas ir tik liels kā debesis? — Ebitss atjautāja.
— Bet viņam tur nebija ceļa, pa kuru nokļūt pāri sāļajam ezeram, — Zilla attrauca.
— To var tikai baltā cilvēka ugunslaivā, kas taisīta no dzelzs un ir lielāka par divdesmit Jukonas tvaikoņiem, — Ebitss teica. Viņš nikni pablenza Zillā, kuras sažuvušās lūpas no jauna "grasījās vērties skarbiem vārdiem, tā piespiezdams viņu klusēt. — Bet baltais cilvēks neļāva viņam braukt pāri sāļajam ezeram ugunslaivā, un viņš atkal atgriezās mājās sēdēt pie pavarda un salkt pēc zemes zem saules, kur nav sniega.
— Tomēr sāļajā ezerā viņš redzēja to dzelzs uguns- laivu, kura negrimst, — nenomierināmā Zilla izsaucās.
— Jā gan, — Ebitss piekrita, — un viņš redzēja, ka Jamikans stāstījis patiesību par to, ko skatījis. Bet Bi- daršikam nebija ceļa, pa kuru nokļūt baltā cilvēka zemē zem saules, un viņš nu kļuva pavisam slims un nevarīgs kā sirmgalvis un nekustēja nost no pavarda. Viņš vairs nedevās projām, lai medītu zvērus …
— Un viņš vairs neēda gaļu, ko nolika tam priekšā, — Zilla atkal iejaucās. — Viņš tikai mēdza pakratīt galvu un teikt: «Man kārojas ēst vienīgi baltā cilvēka ēdienu un nobaroties gluži kā Jamikanam.»
— Viņš neēda gaļu, — Ebitss trauca tālāk. — Un Bidaršika slimība auga augumā, līdz pēdīgi es jau domāju, ka viņš mirs. Sī slimība mita nevis ķermenī, bet galvā. Sī slimība cēlās no ilgošanās. Es, Ebitss, kas esmu viņa tēvs, domāju ilgi un daudz. Vairāk dēlu man nav, un es negribu, ka Bidaršiks mirst. Viņa slimība atrodas galvā, un ir tikai viens ceļš, kā to dziedēt. Bidar- šikam jādodas ceļojumā pāri ezeram, kas ir tik liels kā debesis, uz to zemi, kur nav sniega, citādi viņš mirs. Es domāju ļoti ilgi un ļoti daudz, un tad es saskatīju ceļu, pa kuru Bidaršikam jāiet.
Tā nu kādu vakaru, kad viņš sēž pie uguns gluži vārgs, galvu nokāris, es saku: «Mans dēls, esmu izdomājis ceļu, pa kuru tev jāiet, lai nokļūtu baltā cilvēka zemē.» Viņš paskatās manī, un seja viņam top laimīga. «Ej,» es saku, «tieši tāpat, kā gāja Jamikans!» Bet Bidaršiks ir slims, viņš mani nesaprot. «Ej ārā,» es saku, «un sameklē kādu balto cilvēku, un, tāpat kā Jamikans, tu nokausi šo balto cilvēku. Tad atnāks balto cilvēku za ldātf un saņems tevi ciet un aizvedīs pari saļajam ezeram uz baltā cilvēka zemi, tāpat kā viņi aizveda Jamikanu. Pēc tam tu tāpat kā Jamikans atgriezīsies ļoti nobarojies, un tavas acis būs pilnas ar brīnumiem, ko tās skatījušas, bet tava galva pilna ar gudrību.»
Bidaršiks trūkstas kājās veikli jo veikli, un roka tam jau sniedzas pēc šautenes. «Kurp tu dodies?» es vaicāju. «Nonāvēt balto cilvēku,» viņš atbild. Es redzu, ka mani vārdi darījuši labu Bidaršika ausīm un ka viņš atkal kļūs vesels. Tāpēc arī zinu, ka mani vārdi bijuši gudri.
Mūsu ciematā ir apmeties kāds baltais cilvēks. Viņš nemeklējas pēc zelta smiltīs, ne arī pēc zvērādām mežos. Visu laiku viņš meklē tikai vaboles un mušas. Viņš taču neēd ne vaboles, ne mušas, kālab tad viņš tās meklē? Es nezinu. Zinu tikai to, ka viņš ir jocīgs baltais cilvēks. Tāpat viņš meklē arī putnu olas. Viņš neēd šīs olas. Visu, kas tur iekšā, viņš iztecina ārā un glabā vienīgi čaumalas. Olu čaumalas nav derīgas ēšanai. Viņš jau arī neēd šīs čaumalas, bet saliek mīkstās kastēs, lai nesaplīstu. Viņš ķer daudz sīku putniņu. Bet viņš neēd šos putniņus. Viņš tikai novelk tiem ādiņas un noglabā kastēs. Tāpat viņam patīk kauli. Kauli nav derīgi ēšanai. Un šim jocīgajam baltajam cilvēkam vislabāk patīk kauli no senseniem laikiem — tādi, kurus viņš izrok no zemes.
Bet viņš nav sirdīgs baltais, un es zinu, ka viņš mirs viegli, tālab es saku Bidaršikam: «Mans dēls, šis, āre, ir tas baltais cilvēks, ko tev nonāvēt.» Un Bidaršiks atzīst, ka mani vārdi ir gudri. Tā viņš dodas uz kādu vietu, kur zina daudz kaulu zemē. Viņš sarok pulka šādu kaulu un aiznes tos uz dīvainā baltā vīra apmetni. Baltais vīrs ļoti priecājas. Seja viņam staro kā saule, un, kaulus aplūkodams, viņš smaida vienā priekā. Viņš noliec galvu lejup, rau, tā, lai labāk apskatītu kaulus, un tad Bidaršiks dod viņam pamatīgu belzienu pa galvu — ar cirvi, vienu reizi, tā, un dīvainais baltais cilvēks apveļas un ir beigts.
«Tagad,» es saku Bidaršikam, «atnāks baltie zaldāti un aizvedīs tevi uz zemi zem saules, kur tu daudz ēdīsi un kļūsi resns.» Bidaršiks ir laimīgs. Viņa slimība jau beigusies, un viņš sēž pie pavarda un gaida, kad ieradīsies balto cilvēku zaldāti.
Bet kā es varēju zināt, ka baltā cilvēka ceļš nekad nav divreiz viens un tas pats? — vecais vīrs noprasīja, strauji pasviezdamies pret mani. — Kā es varēju zināt, ka to, ko baltais cilvēks darījis vakar, viņš vairs nedara šodien un to, ko baltais cilvēks dara šodien, viņš vairs nedarīs rīt? — Ebitss skumīgi papurināja galvu. — Balto cilvēku nav iespējams saprast. Vakardien viņš aizveda Jamikanu uz zemi zem saules un nobaroja to resnu ar bagātīgu ēdienu. Šodien viņš aizved Bidar- šiku, un … ko gan viņš dara ar Bidaršiku? Ļauj, lai tev pastāstu, ko viņš izdarīja ar Bidaršiku!
Es, Ebitss, viņa tēvs, gribu tev to pateikt. Viņš aizved Bidaršiku uz Kembelas fortu un apsien tam virvi ap kaklu, rau, tā, un, kad Bidaršika kājas vairs nesniedz zemi, viņš ir beigts.
— Ai, ai! — Zilla gaudās. — Un nekad viņš nebrauks pāri ezeram, kas ir tik liels kā debesis, ne arī skatīs zemi zem saules, kur nav sniega.