Vai es biju skaista,.jVlarta, ļoti skaista, kad man bija deviņpadsmit gadu, gandrīz divdesmit?
Un Marta, ar saviem sešiem desmitiem un vēl četriem gadiem, raudzļjās Bellā, kas skaitīja sesus desmitus un vēl astoņus gadus, un palocīja galvu vispatiesākajā apstiprinājumā, pati klusībā uzņemdama sevī visu, ko šinī mirklī skatīja, — Bellas kaklu, vēl arvien apaļīgu un daili veidotu, garāku nekā parasto Havajas sieviešu kakli, kolonu, kas karaliski balstīja augstas virsaites galvu un seju ar augstiem vaigu kauliem un augstām uzacīm, Bellas matus, augstu uzsukātus, kuplus, gadu sudrabā lāsmojošus, vēl arvien cirtainus un spilgti, asi kontrastējošus ar skaidri izvilktajām, šaurajām, melnajām uzacīm un tumši brūnajām acīm. Un viss, ko Marta skatīja, bija tik kautri atturīgs, ka spieda arī viņu kautri nolaist acis lejāk — uz māsas krāšņajām krūtīm un izteikti pareizajām auguma līnijām līdz pat zīda zeķēs un augstpapēžu kurpītēs ieautajām kāju pēdām, mazām, apaļīgām, ar nevainojami izliektu pēdas virsu.
— Ja, kad cilvēks ir jauns, vienreiz mūžā jauns! — Bella iesmējās. — Lilolilo bija princis. Es taču iepazinu ikkatru viņa vaibstiņu visdažādākos veidos… vēlāk, mūsu brīnumu dienās un naktīs pie dziedošiem ūdeņiem, pie miegaini dūcošām bangotnēm un augsto kalnu takās. Es pazinu viņa jaukās, drosmīgās acis ar taisnajām, melnajām uzacīm, degunu, kas neapšaubāmi bija Kamehamehas deguns, un šo mīļo lūpu vispēdējo, vissīkāko izliekumu. Nevienam gan, Marta, nav tik skaista mute kā havajiešiem.
Un viņa augums! Viņš bija atlētu karalis, no pat stūrgalvīgajiem, neklausīgajiem matiem līdz bronzēta tērauda krāsas kāju potītēm. Nupat nesen man gadījās dzirdēt, ka vienu no Vildera mazdēliem apzīmēja par «Harvardas princi». Apžēlojies! Kādu gan nosaukumu viņi būtu izdomājuši vai varējuši izdomāt manam Lilolilo, ja spējuši nostādīt viņu līdzās šim Vildera zēnam ar visu viņa Harvardas komandu!
Bella apklusa un dziļi elpoja, cieši sažņaugusi smalkās, mazās rokas virs zīda segtajiem ceļiem. Bet rožainais daiļums tvīka ādā un sila acīs, kad Bella no jauna pārdzīvoja savas karaliskās dienas.
— Nu — būsi jau uzminējusi? — Bella ieteicās, spītīgi saraudama plecus un tieši ielūkodamās māsai acīs. — Mēs izjājām no līksmās Manas un turpinājām līksmo ceļojumu — lejup pa lavas klinšu stigām uz - Kiholo, lai peldētos un makšķerētu, un dzīrotu, un gulētu siltajās smiltīs zem palmām; tad augšup uz Pūvāvā, un atkal meža cūku duršana un medības jāšus ar laso, un meža kazas augstieņu ganībās; un tālāk caur Konu, te mauka (kalnup), te lejup uz karaļa pili Kailuā, un tad uz peldvietu pie Keauhou un wz Kealakekuas līci, un Napoopoo, un Honaunau. Un visur pretī plūda ļaudis ar dāvanām rokās — ar puķēm un augļiem, ar zivīm un sivēniem, bet sirdīs tiem mīlestība un dziesmas, galvas noliektas goddevībā pret karaliskās dzimtas piederīgajiem, un lūpas sauca apbrīnas kliedzienus un dzies- moja mele no senajām, neaizmirstamajām dienām.
Ko tu būtu darījusi, māsiņ Marta? Tu zini, kādi mēs, havajieši, esam. Tu zini, kādi mēs bijām pirms piecdesmit gadiem. Lilolilo bija apburošs. Es biju nebēdīga. Lilolilo jau nu spēja ikvienu sievieti darīt vieglprātīgu. Es biju divkārt vieglprātīga, jo māni trauktin trauca aukstā, pelēkā Nahala. Es apzinājos visu. Nekādas svār- stīšanās. Nekādu cerību. Par laulības šķiršanu tajos laikos taču pat ne sapņot nevarēja. Džordža Kāstnera sieva nekad nevarētu būt Havajas karaliene, pat arī ja tēvoča Roberta pareģotie apvērsumi aizkavētos un ja Lilolilo tiešām kļūtu karalis. Bet es nekad nedomāju par troni. Viss, ko vēlējos, varētu būt vienīgi karalienes stāvoklis līdzās Lilolilo kā viņa sievai un draugam. Bet
es nekavējos aplamās cerībās. Kas reiz nav iespējams, tas arī nav iespējams, un es nesapņoju mānīgus sapņus.
Viss gaiss bija pārpilns mīlestības. Un Lilolilo bija īsts mīlētājs. Uz mūžiem viņš mani vainagoja ar saviem lei, un viņa izsūtāmie visu garo ceļojuma laiku piegādāja man šos lei no Manas rožu dārziem — tu jau atminies tos; piecdesmit jūdzes pār lavas klintīm un kalnu kraujām nesti, rasaini svaigi kā mirklī, kad plūkti, tie gulēja banānaugu mizu apvalkos kā dārgakmeņi kārbiņās; tie bija jardiem gari, un sīkie, rožainie pumpuriņi virknējās kā Neapoles koraļļu krellītes. Un tad notika luau (dzīrēs), bezgalīgajās un nebeidzamajās luau, mani sēdināja uz Lilolilo makaloa paklāja, uz prinča paklāja, kas pieder tikai viņam vienīgajam un ir tabu ikvienam zemākas kārtas mirstīgajam, ja vien princis pats to laipnīgi neatļauj un neizsaka savu vēlēšanos. Un man vajadzēja mērcēt pirkstus viņa personīgajā pa vai holoi (pirkstu skalojamā kausiņā), kur siltā ūdenī peldēja smaržīgas ziedlapiņas. Jā, un, neliekoties ne zinis, ka visiem redzams šis izcilais pagodinājums, man vajadzēja ņemt no viņa pa paakai sārtās sāls šķipsniņas un ļimu un kukui riekstus, un sarkanos piparus un ņemt no viņa ipu kai (zivs mērces trauka), kurš darināts no kou koka un no kura pats lielais Kamehameha ēdis daudzos šādos ceļojumos. Un tāpat notika ar visiem sevišķajiem gardumiem, ko pasniedza vienīgi Lilolilo un princesei, — ar nelu un ake, ar palu un alaala. Un viņa kahili tika vēdināti man pār galvu, un viņa kalpi bija manējie, un viņš pats bija mans, un no ziediem vainagotajiem matiem līdz pat kāju pēdām es biju laimīga, mīlēta sieviete.
Vēlreiz Bellas sīkie zobiņi iespiedās apakšlūpā, kamēr viņa ar tukšu skatienu raudzījās jūrā, līdz pārvarēja pati sevi un savas atmiņas.
— Mēs devāmies aizvien tālāk un tālāk, cauri visai Konai un visai Kau, no Hoopuloas un Kapuas līdz Ho- nuapo un Punalū, tas bija vesels mūžs, kas izdzīvots divās īsās nedēļās. Puķe zied tikai vienreiz. Tas bija mans ziedu laiks — Lilolilo man līdzās, es pati uz sava brīnišķā zirga Hilo jutos kā karaliene — ne jau Havajas, bet Lilolilo un Mīlestības karaliene. Viņš teica, ka es vizot kā daudzkrāsaina dailes lāse uz Leviatāna melnās muguras, ka es līdzinoties vārām rasas pilienam uz lavas straumes kūpošās kores, ka es esot kā varavīksne virs pērkona mākoņa …