Bella uz mirkli apklusa.
— Nestāstīšu tev vairāk, ko visu viņš man teica, — viņa nopietni sacīja, — tikai to vēl, ka viss, ko viņš teica, bija mīlestība, kvēle un skaistums un ka viņš sacerēja hula man par godu un dziedāja tās tikai man — visu klātbūtnē naktīs zem zvaigznēm, kad mēs gulējām, atlaidušies uz paklājiem pie dzīru mielasta; bet mana vieta bija uz Lilolilo makaloa paklāja.
Un tad jau virzījāmies uz Kilaueu — sapnis .tuvojās beigām; un, protams, aizā, kur apakšā kā jūra bangoja lava, mēs metām Uguns-dievei savas veltes — maile lei un zivis, un sacietinātu poi, kas bija ietīts valgās ti koka lapās. Un tālāk mēs devāmies lejup caur veco Punu un dzīrojām, un dejojām, un dziedājām gan Kohoualeā, gan Kamaili, gan Opihikao, un peldējāmies Kalapanas dzidrajos saldūdens dīķos. Un galu galā mēs sasniedzām Hilo pie pašas jūras. ^
Tās bija beigas. Nekad mēs netikām runājuši par to. Tās bija beigas, kas izlemtas nepieminot. Jahta jau gaidīja. Mēs bijām kavējušies daudzas dienas, Honolulu aicināja atpakaļ, un bija pienākušas vēstis, ka karalis v esot kļuvis pavisam pupule (nenormāls), ka katoļu un protestantu misionāri vērpjot intrigas un ka draudot nepatikšanas ar Franciju. Kā viņi bija izkāpuši malā pie Kavaihaes pirms divām nedēļām — ar smiekliem, ziediem un dziesmām, tā viņi arī šķīrās no Hilo. Tā bija jautra atvadīšanās, lītin lija asprātības un līksmi izsaucieni, tūkstošiem pēdējo novēlējumu, atgādinājumu un joku. Kamēr pacēla enkuru, skanēja atvadu dziesma, ko skandināja Lilolilo dziedātājzēni klāja pakaļgalā, bet mēs, sēdēdami kanu laiviņās un laivās, noskatījāmies, kā pirmais brīzes brāziens piepūš kuģa buras un atstatums starp mums sāk plesties plašumā.
Visā šajā trauksmīgajā burzmā Lilolilo stāvēja pie reliņa, viņam vajadzēja tik daudziem atbildēt uz pēdējiem sveicinājumiem un apmainīties ar pēdējiem jokiem, bet visu laiku viņš raudzījās lejup tieši uz mani. Galvu
tam vainagoja mans ilima lei, ko pati biju nopinuši un tam galvā uzlikusi. Un tie, kas stāvēja uz jahtas, sāka mest uz laivām savus daudzos lei tur palikušajiem mīļajiem. Man nevarēja būt nekādu gaidu un cerību! … Un tomēr es loloju cerību, tik klusi vāru cerību, vienīgi tā neizpaudās manos vaibstos, seja man bija tikpat lepna un līksma kā visas pārējās. Bet es jau zināju, ko darīs Lilolilo, jau no paša sākuma biju zinājusi, ko viņš darīs, un viņš darīja to. Aizvien vēl lūkodamies atklāti un godīgi man acīs, viņš noņēma sev no galvas manu skaisto ilima lei un pārrāva to pušu. Es redzēju viņa lūpas veidojam vienu vienīgu vārdiņu pau (beigas), taču nedzirdēju to balsī izrunātu. Nepārtraukti raudzīdamies manī, viņš vēlreiz sarāva abas lei daļas uz pusēm un tad aizsvieda šīs saplosītās atliekas — ne jau man svieda, bet lejup pār malu ūdens joslā, kas kļuva arvien platāka. Pau. Viss bija galā …
Ilgu laiku Bellas tukšais skatiens kavējās pie apvāršņa jūrā. Marta ne ar vārdiņu neiedrošinājās izpaust to līdzjūtību, kas rasinaja viņas acis.
— Un to pašu dienu es jāju atpakaļ, augšup pa veco, nelāgo taku gar Hamakuas piekrasti, — Bella turpināja, un sākumā balss tai skanēja neparasti sausi un skarbi. — Šī pirmā diena vēl nebija tik grūta. Es biju trula. Viss brīnumainais, kas man nu jāaizmirst, pārāk pildīja manu sirdi, lai es spētu aptvert, ka tas jāaizmirst. Nakti es pavadīju Laupahoehoē. Vai zini, es biju gaidījusi bezmiega nakti. Bet, gluži otrādi, pārguruši no seglos sēdēšanas, vēl arvien truli apstulbusi, es nogulēju visu nakti nāves miegā.
Bet nākamā diena pagāja skarbās beijās un negantās lietus gāzēs! Kā pūta, kā lija! Taka tik tiešām bija ne- izbrienama. Zirgi mums klupa vienā laidā. Sākumā kovbojs, ko tēvocis Džons bija sūtījis man līdzi kopā ar zirgiem, gan protestēja, bet tik un tā vienaldzīgā padevībā sekoja man aiz muguras, galvu purinādams un, es labi zinu, ik brīdi purpinādams, ka es laikam esot pupule. Nastu zirgu- atstājām Kukuihaelē. Gandrīz vai peldus mēs virzījāmies augšup pa dubļu straumi Dubļu gravā. Vaimeā kovbojam vajadzēja apmainīt savu zirgu pret citu. Bet Hilo izturēja līdz galam. No rītausmas
līdz pusnaktij es nosēdēju seglos, līdz beidzot tēvocis Džons Kilohanā pats savām rokām nocēla mani no zirga un ienesa istabā, pietraukdams no gultām sievietes, lai tās izģērbtu mani un izdarītu lomi, kamēr pats neap- kusis dzirdīja mani ar karstu groku un deva visādas zāles, lai es spētu aizmigt un aizmirsties. Es zinu, ka murgos nesakarīgi pļāpāju. Tēvocis Džons, jādomā, visu saprata. Bet ne kādam citam, ne pat man pašai viņš nekad nebilda par to ne vārdiņa. Lai ko viņš bija noskārtis, visu viņš ieslēdza savā princeses Naomi tabu istabā.
Mān palikušas vēl tikai dažas pusizdzisušas atmiņas par šo dienu, visas tās — vienīgi salauztas sirds neprāta plosīšanās pretī liktenim … Atceros, kā atrisušo matu slapjās šķipsnas sāpīgi pātagoja mani juku j-ukām ar lietus strūklām, kā nebeidzamas asaru straumes saplūda ar lietus gāzmām, kā kaislīgās sāpju lēkmēs es ārdījos pret visu šo ļauno un neganto pasauli, kā dauzīju rokas pret seglu loku, kā skarbi kliedzu uz savu Kilohanas kovboju, kā cirtu piešus nabaga skaistuļa Hilo sānos, kamējr lūpas man čukstēja lūgšanas, kas lauzās ārā no sirds dziļumiem, — kaut šie piešu spērieni satrakotu lopiņu, lai viņš slienas pakaļkājās, klūp līdz ar mani un sadragā manu ķermeni tā, ka uz mūžu zustu skaistums, kas saista'vīru sirdis, vai lai nogāž mani no stigas un satriec pali (kraujas) piekājē, tā pierakstot pau aiz mana vārda, tikpat galīgu kā pau, kas neizteikts nomira uz Lilolilo lūpām, kad viņš sarāva manu ilima lei un iemeta jūrā . ..