Mans vīrs Džordžs bija aizkavējies Honolulu. Kad viņš atgriezās Nahalā, es jau tur gaidīju viņu. Viņš svinīgi apskāva mani, pavirši noskūpstīja uz lūpām, nopietni aplūkoja manu mēli, nopēla manu izskatu un veselības stāvokli un aizsūtīja mani gulēt, apgādājis ar karstiem ķieģeļiem un rīcineļļu. Tīri kā iekļaudamās pulksteņa mehānismā un kļūdama par vienu no zobiņiem vai ritenīšiem, kas nepielūdzami un nejūtīgi griežas tikai apkārt un apkārt, tā es no jauna ieslēdzos pelēkajā Nahalas dzīvē. Mans vīrs Džordžs ik rītu cēlās no gultas pulksten puspiecos, bet piecos izgāja no mājas un uzkāpa zirgā. Tā pati mūžīgā auzu pārslu biezputra
un riebīgā, lētā kafija, svaigā un kaltētā vēršgaļa. Es vārīju un cepu, un berzu. Es griezu niķīgo rokas šujmašīnu un darināju savus lētos holoku. Vakaru pēc vakara veselus bezgalīgus gadu simteņus, kas ilga vēl divus gadus, es sēdēju pie galda viņam iepretī līdz pulksten astoņiem, lāpīdama viņa lētās zeķes un nodriskāto vēju, kamēr viņš lasīja gadiem vecus aizlienētus žurnālus, jo aiz taupības negribēja pasūtīt tos pats. Un tad bija laiks iet gulēt — petroleju vajadzēja taupīt, — un vīrs uzvilka pulksteni, ierakstīja dienasgrāmatā laika apstākļus un noāva kurpes, vispirms no labās kājas, novietodams tās tieši tāpat, vienu otrai līdzās pie gultas kājgaļa savā pusē.
Bet pēc tam, kad princese ^Lihue bija uzaicinājusi mani karaliskajā ceļojumā un*tēvocis Džons aizdevis zirgu, es vairs nevarēju pierast pie sava vīra Džordža, kā tas jau bija licies tik iespējams. Redzi, māsiņ Marta, nekas tāds nebūtu noticis, ja vien tēvocis Džons atteicies dot man šo zirgu. Bet nu es biju iepazinusi mīlestību, es biju iepazinusi Lilolilo; un kādas gan izredzes pēc visa tā varēja būt manam vīram Džordžam rast manā sirdī atzinību vai maigumu? Divus gadus Nahalā dzīvoja mirusi sieviete, kas nez kā vēl staigāja un runāja, un cepa, un mazgāja, un lāpīja veļu, un taupīja petroleju. Ārsti sacīja, ka vainīga bijusi lētā, plānā veļa, kādu viņš valkāja, dzīdamies ziemas vidū lietainajos negaisos pēc Nahalas kalnu augstieņu ūdeņiem.
Kad viņš nomira, es neskumu. Biju skumusi jau pārāk ilgi. Es arī nepriecājos. Prieks bija nomiris Hilo krastmalā, kad Lilolilo iemeta jūrā manu ilima lei, un pēc tam es vairs neesmu pazinusi laimi. Lilolilo nomira kādu mēnesi pēc mana vīra Džordža. Kopš šķiršanās Hilo nekad vairs netiku viņu redzējusi. Ai-ja-jā, pre- » cinieku man pēc tam radās diezgan; bet es līdzinājos tēvocim Džonam. Mūža draugu rast es spēju tikai vienreiz. Tēvocim Džonam Kilohanā bija savs Naomi templis. Man jau piecdesmit gadu ir Lilolilo templis — .manā sirdī. Tu esi pirmā, māsiņ Marta, kurai esmu atļāvusi ienākt šajā templī…
Automašīna apmeta piebrauktuvē loku, no tās izkāpa Martas laulātais draugs un nāca pāri mauram. Rosko
Skandvels, stalts, slaids vīrs ar sirmiem matiem un lokani militāru stāju, bija viens no «Lielā piecnieka» locekļiem, kas, piedalīdamies ikvienā kapitāla ieguldījumā, noteica visas Havajas likteni. Būdams tīrasiņu haole, Jaunanglijā dzimis, viņš tomēr pēc īstas havajiešu paražas tūdaļ jo sirsnīgi noskūpstīja Bellu, cieši apskāvis to. Vērīgās acis tam vēstīja, ka sievietes te nupat izkratījušas sirdis, tomēr par spīti spēcīgā jūtu satraukuma pazīmēm bija redzams, ka abu māsu dzīves mijkrēšļa gudrība visu atkal rāmi nolīdzinājusi.
— Elsija ar jauniešiem brauc šurp — tikko saņēmu vftiu telegrammu no tvaikoņa, — Rosko paziņoja, kad. bija noskūpstījis arī sievu. — Viņi paliks pie mums vairākas dienas, pirms dosies tālāk uz Maui.
— Es biju domājusi ierādīt tev Rožu istabu, māsiņ Bella, — Marta Skandvela prātodama noteica. — Bet Elsijai ar bērniem, auklēm un visu citu šī istaba vairāk noderēs, tā ka tu dabūsi Karalienes Emmas istabu.
— Es jau tur dzīvoju iepriekšējo reizi, tā man patīk pat labāk, — Bella atbildēja.
Rosko Skandvels, kas pilnībā pazina havajiešu mīlu un mīlestības ceļus, stalts, slaids, cienīgs soļoja starp abām cildeni noaugušajām sievietēm un, aplicis katrai roku ap viduci, vadija tās uz mājas pusi.
KAHEKILI KAULI
Pāri augstajiem Kūlau kalniem šurp atvējoja vieglas pasātu vēsmiņas, tik tikko iekustinādamas milzīgās, bezbārkstainās banānu lapas, iešalkodamās palmās, papurinādamas un klusītiņām sa- čabinādamas algarobas koku lapotnes mežģines. Ik pa brītiņam gaiss it kā elpoja — jo tā jau bija elpošana, tā bija Havajas gurdenās pēcpusdienas dvašošana. Maigo elpas dvesienu starplaikos gaiss, atkal kļuva smags un tvanīgs no puķu smaržam un leknās, dzīvības pilnās augsnes izgarojumiem.
Cilvēku ap zemo, bungalo līdzīgo mājiņu bija daudz,
tomēr tikai viens no tiem atdusējās. Pārējie turējās klusi kā pelītes. Mājas otrā pusē sīkš zīdainītis pīkstošā balstiņā sāka žēloties, ka pārāk ātri atrautā krūts nav to veldzējusi. Viria māte, slaida hapa-haole (pa pusei baltā), tērpusies vaļīgi krokotā holoku no balta muslīna, žigli aizsteidzās starp banānu un papaijas kokiem, aiz- nesdama trokšņaino bērneli tālāk projām. Pārējās sievietes, hapa-haole un tīrasiņu iezemietes, nemiera pilnas noraudzījās viņas bēgšanā.
Mājas priekšā zālājā tupēja kādi divdesmit havajieši. Tie visi bija spēcīgi vīri, muskuļoti un platplecaini. Šie brūnādaiņi ar spoži brūnām un melnām acīm, parupjiem, bet pareiziem sejas pantiem rādījās esam tikpat labsirdīgi, jautri un piemīlīgi cilvēki kā viņu salas klimats. Pilnīgs pretstats tam šķita visu šo ļaužu mežonīgais ietērps. Aiz raupjo ādas apavu stulmiem bija aizsprausti gari naži, kuru rokturi rēgojās ārpusē. Pie papēžiem tie valkāja spāņu piešus ar milzīgiem skritu- līšiem. Viņiem bija īsts bandītu izskats, ja nevēro pavisam nepieskanīgās puķu un smaržīgo maile vītnes, kas apjoza viņu kovboju cepures ar noļukušām malām. Viens no tiem, pievilcīgi un šķelmīgi skaists kā fauns ar fauna acīm, bija koķeti aizspraudis aiz auss liesmainu hibiska ziedu. Pāri tiem, sniedzot paēnu no saules, pletās plašs Ponciana regia baldahīns, pats viens vienīgs ziedu lies- mojums, un ik no zieda viduča raudzījās skarainu pu- tekšnīcu pušķītis. Kaut kur tālāk, attāluma klusināta, bija dzirdama viņu sapīto zirgu dobjā mīņāšanās. Visu acis neatraudamās vērās vienīgajā gulētājā, kas, visā garumā izlaidies, atdusējās uz lauhala paklāja kādas simt pēdas tālāk zem pērtiķpākšu kokiem.