Havajiešu kovboji gan bija liela auguma, taču gulētājs vēl lielāks. Kā liecināja sniegbaltie mati un bārda, viņš bija arī daudz vecāks. Pēc roku locītavu resnuma un pirkstu lieluma varēja spriest par spēcīgo augumu, kas slēpās zem platajām rupja audekla biksēm un katūna bezpogu krekla, kurš bija atrauts vaļā no pat jostas vietas līdz kaklam, atsegdams krūtis, kas klātas ar biezu kūlu, tikpat baltu kā bārda un mati. Krūšu platums un augstums, atsperīgā šūpošanās un brīvi atslābusī elastīgā muskulatūra lika jaust, kāds smagnējs spēks vēl arvien snauž sirmgalvī. Bez tam saulē iedegusī un vējā appūstā āda nespēja slēpt faktu, ka šis vīrs ir īsts haole — baltais cilvēks.
Tā kā viņš gulēja uz muguras, kuplā, baltā bārda, pret debesīm paslieta un bārdskuvja neskarta, ik ar elpas vilcienu te sabozās, te pieglaudās, kamēr sirmās ūsas, dvašai izplūstot, saslējās stāvus kā dzeloņcūkas sari un atkal nolaidās ieelpošanas brīdī. Meitene gadu četrpadsmit, gulētāja mazmeita, ģērbusies vienīgi kreklā jeb muumuu, tupēja tam līdzās un ar spalvu vēdekli gaiņāja nost mušas. Viņas sejā iezīmējās gan bažas, gan satraukums, gan godbijība, it kā viņa apkalpotu kādu dievu.
Un tiešām, Hārdmans,Pūls, dusošais bārdainis, viņai, tāpat kā neskaitāmiem citiem, bija dievs — dzīvības avots, barības gādnieks, gudrības kalngals, likumu devējs, smaidošā žēlsirdība, bet pērkona bardzība sodot — tātad kungs un saimnieks, kura pēcnācējos skaitījās četrpadsmit dzīvi, jau pieauguši dēli un meitas, bez tam vēl seši mazmazbērni un daudz vairāk mazbērnu, nekā viņš spēja sarēķināt brīžos, kad atmiņa darbojās visspilgtāk.
Pirms piecdesmit viena gada viņš ar nesegtu laivu bija piebraucis Laupahoehoē Havajas pievēja pusē. Sī laiva bija vienīgā, kas palikusi pāri no Ņūbedfordas vaļu mednieku kuģa «Melnais Princis». Dzimis Ņūbed- fordā, divdesmit gadu vecs, viņš sava kūsājošā sparīguma un izveicības pēc bija uzkalpojies par otro stūrmani uz bojā gājušā vaļu ķērāja. Nonācis Honolulu un apskatījies, ko nu darīt tālāk, viņš vispirms bija apprecējis Kaļamu Mamaiopili, tad iestājies darbā par loci Honolulu ostā, pēc tam atvēris bāru un pansiju, bet pēdīgi pēc Kaļamas tēva nāves nometies par lopu audzētāju plašajās ganību zemēs, ko sieva mantojusi.
Vairāk nekā pusgadsimtu viņš bija dzīvojis kopā ar havajiešiem, un var teikt, ka viņu valodu Pūls prata labāk nekā lielā tiesa havajiešu pašu. Precēdams Kaļamu, viņš bija apprecējis ne vien viņas zemi, bet arī viņas virsaišu kārtu, un apakšnieku padevība, ko sievai kā augstr dzimušai izrādīja vienkāršie ļautiņi, pienācās arī viņas vīram. Jāpiemetina, ka viņam tiešām no dabas piemita visi virsaiša dotumi: milzīgais stāvs, bezbailība un lepnums, tāpat straujais raksturs, kas nespēja paciest ne bezkaunību, ne apvainojumu, ko pārmākt vai iebiedēt nebija pa spēkam pat ne visvarenākajam divkāju radījumam un kas spēja vienkāršajiem ļautiņiem likt viņam kalpot, nevis zemiski kaulēdamies vai pierunādams, bet tikai ar neapjaustu, tomēr pašsaprotamu, žēlīgu nolaišanos no sava dižuma augstumiem. Viņš savus havajiešus pazina gan no iekšpuses, gan ārpuses, pazina labāk nekā viņi paši sevi — polinēziešu liekvārdību, ticējumus, paražas un noslēpumus.
Un tā nu septiņdesmit viena gada vecumā, jau kopš pulksten četriem visu rīta cēlienu pavadījis seglos, apjādams ganību platības, viņš gulēja zem pērtiķpākšu kokiem savā ierastajā un svētajā diendusā, ko traucēt neuzdrīkstējās neviens apakšnieks un ko arī neviens no viņa kārtas dižmaņiem nebūtu vis atļāvies pārtraukt. Vienīgi karalim tika piešķirtas šādas tiesības, tomēr karalis jau izsenis bija iegaumējis, ka vienīgais ieguvums no Hārdmana Pūla diendusas traucēšanas ir tas, ka tiek uzmodināts ļoti īgns un sirdīgs Hārdmans Pūls, kas vis netM-rēs mēli grožos, bet sacīs ļoti netīkamus, taču patiesus vārdus, kādus neviens karalis labprāt negrib klausīties.
Saule svilināja. Attālāk mīņājās zirgi. Rimstošās pa- sātu vēsmiņas uzpūta lapu čaboņu pēc arvien ilgākiem klusuma starpbrīžiem. Smaržas tvanēja smagāk. Sieviete atnesa atpakaļ bērniņu, kas atkal bija nomierinājies, un noguldīja aiz mājas. Pērtiķpākšu koki sakļāva lapas maigi rāmajā gaisā virs gulētāja un arī paši ieslīga diendusā. Meitene, gandrīz aizturējusi elpu aiz sava pienākumā svinīguma, arvien vēl vēdināja nost musas; un tie pārdesmit kovboji vēl arvien vēroja saspringtā klusumā.
Hārdmans Pūls pamodās. Nākamais elpas izpūtiens, ko varēja gaidīt pēc ģara, vienmērīga starplaika, aptrūka. Baltās, garās ūsas vairs nesaslējās. Toties piepūtās vaigi zem bārdas; plaksti pacēlās, atsegdami zilas acis, kas tūdaļ nīgri atblāzmoja pilnīgu apkārtējā atskārtu; labā roka pastiepās pēc pusizsmēķētās pīpes tam līdzās, kamēr kreisā sameklēja sērkociņus.
— Atnes man džinu ar pienu! — viņš havajiešu valodā pavēlēja mazajai meitenei, kas, viņam pamostoties, bija trīcēdama saslējusies.